Bērnelim esot 100 kg, un tas tāpēc, ka trūcīgie vecāki viņu barojuši ar maizi un taukiem. Ir labi zināms, ka liekā svara problēmas piemeklē cilvēkus ar zemu izglītības līmeni un ienākumiem, šo pašu formulu var attiecināt arī uz plašākām vienībām, piemēram, pilsētām un valstīm.
Arhitektūra ir ne tikai valsts politisko uzskatu spogulis, bet arī sabiedrības veselības rādītājs. Tāpēc mani neizbrīna pēdējā laikā arvien biežāk publicētie raksti par arvien resnākajiem Latvijas bērniem. Tādus nemitīgi sastopu uz ielas. Pa ausīm no daktera vai līdzcilvēkiem parasti dabū trūcīgie un stresainie vecāki, kaut lielākā daļa atbildības būtu jāuzņemas valstij. Nesen kādā intervijā barjerskrējējs Staņislavs Olijars apgalvo, ka vēl desmit gadu, un vieglatlētika būs mirusi. Tas tāpēc, ka Rīgā nav kur nodarboties ar sportu. To, meklējot peldēšanas nodarbības un veselībai un dzīvībai drošas skriešanas iespējas, esmu pamanījusi arī es pati. Tāpat kā kultūras un izglītības būves, Rīgas un citu blīvu urbāno zonu iedzīvotājiem ir nepieciešamas sporta, veselības un atpūtas arhitektūra - peldbaseini, veloceliņi, pastaigu celiņi u.c. Un nevis 5 minūtēs izskrienama formāla taka, bet kompleksi ilgstošai izmantošanai visās vecuma grupās.
Šī iemesla dēļ par pagājušā gada labāko arhitektūras būvi es sauktu Majoru pamatskolas sporta laukumu, kura projekts tapis arhitekta Arņa Dimiņa vadītajā birojā Substance (ēka LAS rīkotajā gada skatē ieguva atzinības rakstu nominācijā Jaunbūves - sabiedriskās ēkas). Oriģinālo ēku Jūrmalā pamanīju vēl ziemā, un tās veidols lika piestāt un izkāpt no mašīnas, lai aplūkotu to klātienē. Arnis Dimiņš stāsta, ka galīgais sporta laukuma veidols būs redzams tikai šovasar, kad noslēgsies visi labiekārtošanas darbi un ieklāts sintētiskais segums vasaras sporta nodarbībām. Jauneklīgās sporta būves pamanāmākā iezīme ir atraktīvi zoomorfiskā forma, kuras konstruktīvā bāze eksponēta uz ārpusi. Arhitekts šāda paņēmiena izvēli raksturo ar vēlmi ēkas interjerā tikt vaļā no eksponētas, sporta zālēm tipiskas jumta konstrukcijas: "Iedomājoties tipisku Latvijas sporta zāli no iekšpuses, pirmais, kas nāk atmiņā ir konstrukciju un komunikāciju drudžainais mudžeklis pie griestiem, Koolhāsa vārdiem - junkspace. Izgriežot konstrukciju uz āru mēs pamatīgi nomocījām konstruktoru, toties ieguvām mierīgāku iekštelpu. Ārtelpā ažūrā konstrukcija samazināja kopformas masivitāti".
Uzdevums, protams, nebija viegls, jo segtais sporta laukums līdzās skolai bija jānovieto dzelzceļa, aktīva autoceļa un upes kuģīšu piestātnes tuvumā, īpaši būtiskas padarot objekta arhitektūras ainaviskās vērtības. Tāpat bija nepieciešams izpildīti sporta būves funkcionālās prasības, zem viena jumta savietojot vairākus sporta spēļu laukumus ar dažādiem izmēriem un citas telpas.
Šī ir viena no retajām sporta būvēm Latvijā, kurai ir īpaša arhitektoniskā vērtība. Diemžēl par tādu nekļuva, piemēram, Arēna Rīga. Šajā kontekstā bieži kritizēto Jūrmalu var tiešām slavēt, jo te uzceltas arī citas labas sporta būves - sporta komplekss Slokā (arhitekti 8 A.M. un Substance) un no kokmateriāliem būvētā skolas sporta zāle (Lejnieku projektēšanas birojs, 8AM, Infinitum). Turklāt jau šonedēļ - 15.jūnijā - atklās Dzintaru mežaparku - arhitektoniski bagātu un laikmetīgu atpūtas, rotaļu un sporta vietu visai ģimenei. Arī šī parka arhitekti ir Substance - tas ļauj gaidīt labu rezultātu un cerēt, ka citas pašvaldības darīs visu, lai šādas būves Latvijā būtu ik uz soļa, lai bērni un jaunieši tās varētu sasniegt kājām vai ar velosipēdu, bez spaidu darbiem tiekot vaļā no tusnīgajām miesām un neveselīgās dirnēšanas pie lielveikaliem un datora.