Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar Viktorijas un Alberta muzeja pārstāvi Kristoferu Tērneru. Emociju kolekcija

"Dizains ne tikai risina, bet arī rada problēmas," uzsver Londonas Viktorijas un Alberta muzeja Arhitektūras, dizaina un digitālās kultūras nodaļas vadītājs Kristofers Tērners. Viņš strādāja Latvijas Dizaina gada balvas 2019 starptautiskajā žūrijā

Pēc britu balsojuma referendumā 2016. gada vasarā, kad Lielbritānija izlēma izstāties no Eiropas Savienības, Viktorijas un Alberta muzeja direktors Mārtins Rots paziņoja par amata atstāšanu. Vācu izcelsmes muzeja vadītājs kā vienu no aiziešanas iemesliem minēja to, ka pēc šāda balsojuma viņš Lielbritānijā jūtas kā nelūgts viesis. Mārtina Rota vietā Viktorijas un Alberta muzeja vadībā stājās brits Tristrams Hants – vēsturnieks un britu politikas aprindām pietuvināts speciālists.

Viktorijas un Alberta muzeja Arhitektūras, dizaina un digitālās kultūras nodaļu 2013. gadā izveidoja Kierans Longs. Viņš mainīja arī muzeja kolekcionēšanas politiku un izveidoja tā saukto ātrās reaģēšanas kolekcionēšanu – Viktorijas un Alberta muzejs iegādājas kādā brīdī diskusiju krustugunīs nonākušus aktuālus priekšmetus, kuru dizains ir nozīmīgs sabiedrībai un ir tās pārmaiņu katalizators. Viņš paziņoja, ka dizaina muzejos kolekcionēšanas vērti nav tikai skaistākie priekšmeti. Piemēram, ne bez skandāla Viktorijas un Alberta muzejs kolekcijai nopirka pirmo patstāvīgi internetā trīsdimensionāli izdrukājamo šaujamieroci un instrukcijas, kā ieroci izgatavot.

2017. gadā Kierans Longs no Londonas pārcēlās uz Stokholmu, lai vadītu Zviedrijas Arhitektūras un dizaina centru. Viņa vietā Viktorijas un Alberta muzejā darbu sāka Kristofers Tērners. Pēc šīs ziņas publicēšanas dizaina un arhitektūras medijos komentētāji rakstīja, ka Kristofers Tērners un Viktorijas un Alberta muzeja jaunais direktors Tristrams Hants izskatās gluži kā dvīņubrāļi. Abi gandrīz vienlaikus studējuši Kembridžā. Hants studējis vēsturi, Tērners – arheoloģiju, antropoloģiju un mākslas vēsturi. Abu izteiksmes stils ir piesardzīgs un gluds.

Kristofers Tērners ir viens no to speciālistu pulciņa, kuri rakstīšanu par dizainu un arhitektūru ir nomainījuši par labu darbam muzejā. Jau kādu laiku pasaulē runā par arhitektūras un dizaina kritiķu aizplūšanu no medijiem uz muzejiem, tas noteikti nāk par labu muzejiem, bet ne arhitektūras un dizaina kritikas ainai. Kristofers Tērners dažus gadus bijis britu arhitektūras un dizaina žurnāla Icon galvenais redaktors un jau padsimt gadu raksta The Guardian, London Review of Books, The Sunday Telegraph un citiem izdevumiem. Viņš ir strādājis Londonas Dizaina festivāla vadībā un divas reizes bijis Londonas dizaina biennāles radošais direktors. KDi ar Kristoferu Tērneru tikās 4. aprīlī, kad tika pasniegta Latvijas Dizaina gada balva 2019. Britu eksperts strādāja balvas žūrijā. Lēmums par uzvarētājiem jau bija pieņemts, bet vēl tika turēts noslēpumā.

Jūs esat studējis arheoloģiju, antropoloģiju un mākslas zinātni. Kā tas notika, ka jūsu uzmanības lokā nonāca dizains un tā kolekcionēšana muzejā?

Antropoloģija ir zinātne par sabiedrību, kā cilvēki izmanto materiālo kultūru, kā mēs sevi definējam ar lietu un priekšmetu starpniecību, kā tādā veidā veidojam savstarpējos kontaktus. Savukārt arheoloģija ir zinātne par konservāciju un arī materiālo kultūru. Tajā būtisks ir viss – katra lieta ir liecība par kaut ko. Šo domu es pielāgoju arī izpratnei par dizainu.

Mans darbs Viktorijas un Alberta muzejā ir saistīts gan ar priekšmetu saglabāšanu, gan ar to, kā mēs sevi definējam ar lietu starpniecību. Muzejā priekšmetu konservācija nav tālu no arheoloģijas arī tādā ziņā, ka pret eksponātiem izturamies ar otas pieskāriena jutīgumu. Šāds darbs man ļoti patīk. Pilnīgi nejauši ir sanācis, ka nodarbošanās, kas manā dzīvē ir bijušas sporādiskas un epizodiskas, tagad ir sasummējušās noderīgā pieredzē darbam Viktorijas un Alberta muzejā. Varētu pat domāt, ka mana līdzšinējā karjera ir bijusi ļoti pārdomāta un jau agrā jaunībā esmu zinājis, ko darīšu vēlāk, taču tā pilnībā ir laimes spēle.

Londonas Universitātes doktora grāda darbā jūs pētījāt emociju vēsturi, ko par galveno tēmu izvēlējāties 2018. gada Londonas dizaina biennālei.

Savulaik studējot mākslas vēsturi, es pētīju amerikāņu izcelsmes antropoloģi un mākslinieci Sūzanu Hilleri, kura diemžēl šī gada janvārī nomira. Viņa uz mākslu skatījās no postkoloniālā diskursa un apšaubīja muzeju kolekciju veidošanas praksi. Oficiālās institūcijas no Sūzanas Hilleres izvairījās.

Jā, mans doktora grāda promocijas darbs ir saistīts ar emociju vēsturi. Es pētīju XVIII gadsimta estētiku, kurā būtiska loma ir riebumam. Mākslas darbi, kas cilvēkā izraisa riebumu, atstāj uz viņu fizioloģisku iespaidu un nojauc ierasto distanci starp mākslas darbu un vērotāju. XVIII gadsimta filosofiem tas patika.

Bet atgriežoties pie Sūzanas Hilleres un muzejiem postkoloniālajā situācijā...

Jā, jā, ir jāatzīst, ka Viktorijas un Alberta muzejs veidojās laikā, kad Lielbritānija bija impērija ar savām kolonijām. Mēs nevaram to ignorēt, bet ir svarīgi, kā mēs interpretējam kolekcijas priekšmetu izcelsmi, kā par to runājam un pētām. Parasti Āfrika ir lielais jautājums, bet, par laimi, Viktorijas un Alberta muzeja kolekcijā nav daudz afrikāņu izcelsmes priekšmetu. Īpašu uzmanību pievēršam Otrā pasaules kara laikam, kad muzejā nonāca daudz lietu, piemēram, no ebreju ģimenēm. Mēs strādājam ar priekšmetu repatriāciju un vienmēr esam gatavi savu kolekciju eksponātus dot lietošanai arī to izcelsmes vietās.

Kas mūsdienās ir sarežģītākais muzeja kolekcijas veidošanā?

Viktorijas un Alberta muzejs kolekcionē priekšmetus, kas pārstāv arhitektūru, dizainu, urbānismu un digitālo kultūru. Pašlaik lielākās rūpes mums sagādā digitālie objekti, kurus ir ļoti grūti iekonservēt un uzglabāt. Tie ir radušies digitāli, un tiem nav fiziskas klātbūtnes, tos nevar ielikt plauktā un saglabāt. Šāda kolekcija arī uzdod jautājumus, kas īsti ir muzeja eksponāts. Mēs veidojam stratēģiju, kā šādas lietas kolekcionēt un saglabāt.

Jūsu priekšgājējs Kierans Longs bija izstrādājis Viktorijas un Alberta muzeja politiku kolekcionēt aktuālākās lietas, kurām ne vienmēr ir skaistākais un labākais dizains.

Jā, mēs to saucam par ātrās reaģēšanas kolekcionēšanu un šo krājumu papildinām arī tagad, piemēram, nesen iegādājāmies Xbox pulti cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Labā lieta ir tā, ka mēs šos priekšmetus uzreiz izstādām muzejā publikas apskatei. Ņemot vērā muzeju birokrātiju un lēno tempu, kā te viss notiek, tas ir būtiski. Svarīgi, ka pēc šādu lietu iegādes muzeja kolekcijai sākas diskusijas, kas mūsdienās ir dizains.

Kad parādās kaut kas jauns un diskutabls, cilvēki jau skatās mūsu virzienā. Tas ir labi, bet visu mēs nevaram nopirkt. Mēs tomēr neesam nodaļa, kas kolekcionē politiskās un skandālu aktualitātes. Priekšmetam ir jābūt būtiskam arhitektūras, dizaina vai digitālās kultūras jomā. Mums ir jābūt uzmanīgiem, lai šobrīd izvēlētie priekšmeti būtu nozīmīgi arī nākotnē. Ja kaut kas nonāk muzejā, tas te paliek uz mūžīgiem laikiem. Mums ir jābūt gataviem to iekonservēt un saglabāt, tāpēc kaut kā iekļaušana muzeja kolekcijā ir liela atbildība. Jāatceras, ka tas viss krātuvē aizņem vietu un uzturēšana maksā naudu.

Mums Latvijā ir bijušas diskusijas, ka varbūt no kaut kā ir jāatsakās, jāizņem no kolekcijas ārā, jo, kā jūs teicāt, krātuves nav bezimēra.

Ņujorkas Metropolitēna muzejam bija labs 1. aprīļa joks, ka muzejs ir nolēmis noalgot japānieti Mariju Kondo, kura pasaulē ir populāra ar saviem padomiem, kā atbrīvoties no liekajām mantām un atstāt sev tikai to, kas izraisa prieku. Metropolitēna muzejs jokoja, ka pēc šāda principa izmetīšot ārā visu lieko no pusotra miljona priekšmetu kolekcijas, kuri nav eksponēti muzeja zālēs. Ir taisnība, ka kaut ko izslēgt no muzeja kolekcijas ir ļoti sarežģīti.

Viktorijas un Alberta muzejam ilgu laiku bija kopīga krātuve ar Britu muzeju un Zinātnes muzeju kādreizējā pasta ēkā Earls Court rajonā. Tagad pilsēta šo vietu vēlas izmantot citām vajadzībām, un valdība katram muzejam piešķīrusi 50 miljonu mārciņu citas krātuves izveidei. Mēs izbūvēsim jaunu krātuvi olimpiskajā ciematā Stratfordā Londonas austrumos. Tā būs pieejama arī publikai. Mums būs līdzīgi kā pie jums Nacionālajā mākslas muzejā, kur var redzēt, kā tiek glabāti mākslas darbi. Rīkosim ekskursijas krātuvē. Cilvēkiem ir interese redzēt muzeja darba aizkulises.

Viktorijas un Alberta muzejs kolekcionē arī arhitektūru.

Jā, piemēram, mūsu kolekcijā ir fragments no dzīvokļu kompleksa Robin Hood Gardens, ko Londonas austrumos XX gadsimta 60. gados projektēja arhitekti Elisone un Pīters Smitsoni. Pie mums ir ēkas fragments triju stāvu augstumā, kā arī divi dzīvokļi ar visu interjera iekārtojumu. Arī tas būs skatāms mūsu jaunajā krātuvē. Daļu no Robin Hood Gardens pagājušajā gadā aizvedām uz Venēcijas arhitektūras biennāli. Astoņas tonnas betona bija Venēcijā, lai stāstītu par sociālajiem dzīvokļiem, kas ar tiem notiek mūsdienās, un par pilsētas rajonu ģentrifikāciju, kad daļa sabiedrības tiek izspiesta no tiem ārā.

Jūs kā izstādes rīkotāji saņēmāt kritiku, ka Viktorijas un Alberta muzejs nav bijis gana aktīvs, lai nepieļautu Robin Hood Gardens nojaukšanu un saglabātu ēku pilnībā.

Tikai kultūras pieminekļu aizsardzības institūcijas ir tās, kas var piešķirt kādai ēkai kultūras pieminekļa statusu un tā to pasargāt no nojaukšanas. Muzejs nevar iejaukties šajā procesā. Lēmums nojaukt Robin Hood Gardens tika pieņemts 2009. gadā, kad ne es, ne mani kolēģi, kas veidoja izstādi Venēcijā, muzejā vēl nestrādājām. Man šķiet, ka šī kritika pret mums bija netaisnīga, bet es saprotu, ka sabiedrībā tiek gaidīts, ka tieši muzeji izglābs iznīcībai nolemto, un mēs to arī darām. Arī viens no Venēcijā notikušās izstādes mērķiem bija pievērst uzmanību sociālo dzīvokļu ēkām. Londonā neilgā laikā ir nojaukts 50 līdzīga rakstura namu.

Arī pašlaik Viktorijas un Alberta muzejā ir neliela izstāde Māja visiem. Seši sociālo dzīvojamo ēku eksperimenti. Mājokļu jautājums Londonā ir ļoti aktuāls. Muzejs paliek novērotāja pozīcijā vai aktīvi iesaistās diskusijās?

Nav tādas neitrālas novērotāja pozīcijas. Ja kāds uzsver, ka ir neitrāls, jābūt īpaši piesardzīgam. Jā, mēs visi zinām, ka Londonā katastrofāli trūkst pieejamu mājokļu. Manuprāt, muzejs ir īstā vieta diskusijām. Mēs esam platforma, kur satiekas praktizējoši arhitekti, teorētiķi, politiķi un iedzīvotāji. Spējam piedāvāt problēmas ekspertīzi. Mēs organizējām konferenci, kurā piedalījās gan dārgo apartamentu projektētājs Ričards Rodžerss, gan pieejamo mājokļu projektu attīstītāji. Esam izdevuši grāmatu par sešiem sociālo mājokļu arhitektūras eksperimentiem, lai parādītu, ko varam mācīties no pagātnes.

Arhitektūra ir viena no lietām, ko ir sarežģīti kolekcionēt.

Jā, bet Viktorijas un Alberta muzejs ir pilns ar dažādu ēku fragmentiem. Mūsu kolekcijā ir pat ēkas fasāde, kas ir saglabājusies pēc Londonas lielā ugunsgrēka XVII gadsimtā. Muzeja dibinātājam Henrijam Kolam ļoti patika dažādu ēku fragmenti. Mūsu arhitektūras krātuve ir pilna ar gotikas arhitektūras detaļām un tamlīdzīgām lietām. Protams, tās ir sarežģīti glabāt, un vajag daudz vietas, kur to visu novietot. Mums ēkas ir jāizjauc un tad pēc vajadzības atkal jāsaliek kopā. Viktorijas un Alberta muzejs nav trofeju mednieks, un mēs ļoti negribētu par tādu kļūt. Mūsu mērķis ir mudināt cilvēkus novērtēt ēkas oriģinālajās vietās, bet, ja citādi nevar, Viktorijas un Alberta muzejā ir vismaz to fragmenti, kurus var apskatīt un pētīt.

Arhitektūru ir sarežģīti izstādīt un parādīt publikai.

Man liekas, lai piedzīvotu arhitektūru, ir svarīgi to redzēt mērogā viens pret vienu, pat ja tā ir tikai kāda ēkas detaļa. Arhitektūra ir tikusi eksponēta dažādi – arhitektu zīmējumi, maketi, datorvizualizācijas. Tagad atkal populāri ir arhitektūras zīmējumi. Man pašam ļoti patīk arhitektūras zīmējumi un skices, taču, manuprāt, šie materiāli nav saprotami neprofesionāļiem. Es labprātāk izstādēs izmantoju video un digitālās tehnoloģijas. Izstādei Venēcijas biennālei mēs uzaicinājām dienvidkorejiešu mākslinieku Doho Su radīt videoinstalāciju par Robin Hood Gardens. Viņš izmantoja visas iespējamās tehnoloģijas – ar dronu uzņemtus attēlus, 3D skenēšanu, animāciju –, lai radītu pilnīgāku iespaidu. Šķita, ka kamera iet cauri ēkas sienām.

Jūs joprojām rakstāt par arhitektūru un dizainu.

Dažreiz kaut ko uzrakstu žurnālam Icon, rakstu arī London Review of Books, mākslas žurnāliem Apollo un Ņujorkā iznākošajam Cabinet Magazine.

Rakstīt nav viegli.

Protams, jūs pati to labi zināt. Manuprāt, rakstīšanā labākais ir tas, ka tā palīdz izprast lietas, piespiež jūs domāt un noformulēt viedokli. Tie ir galvenie iemesli, kāpēc rakstu.

Mūsdienās tiek gaidīts, ka uzrakstītais būs asprātīgs un viegli saprotams. Manuprāt, jūs iztiekat bez šīs koķetērijas ar lasītāju.

Tas ir atkarīgs no tā, kā autors pats sevi pozicionē un kādu paštēlu veido. Es par to neesmu daudz domājis. Būtu interesanti uzzināt, ko domā lasītāji par mani, – varbūt viņiem šķiet, ka lasa īgna 80 gadu veca vīra rakstīto. Man nepatīk sevi tekstā izvirzīt priekšplānā. Man nav tuvs personiskais esejista stils. Man nepatīk sevi iekļaut tekstā. Protams, tādi teksti ir vieglāk lasāmi un saprotami, bet es labāk izvēlos tekstā palikt neredzams.

Mūsdienu dizaina un arhitektūras kritika pati tiek kritizēta, ka tā ir vāja un netiek respektēta.

Lieta tāda, ka ļoti daudzi arhitektūras un dizaina žurnāli ir nozares mārketinga mašīnas, kas tikai atrāda jaunākos krēslus un arhitektūras projektus. Mēs, briti, varam būt laimīgi, ka Lielbritānijā joprojām lielākajos dienas laikrakstos štatā ir arhitektūras kritiķi. Viņi aktualizē būtiskus jautājumus, un tas ir ļoti svarīgi. Nesen bija nepatīkams notikums vienā no Londonas jaunajiem projektiem, kurā daļa dzīvokļu ir sociālie mājokļi. Rotaļlaukumā bija atļauts spēlēties tikai nama bagātāko iedzīvotāju atvasēm, un bērni no sociālajiem dzīvokļiem tajā netika ielaisti. Arhitektūras kritiķi tam pievērsa uzmanību un izraisīja lielu skandālu. Raksti par šo netaisnīgo rīcību bija visu laikrakstu pirmajās lappusēs. Rezultātā nevienlīdzība tika novērsta.

Arhitektūras kritikai šķietami ir viens trūkums – par ēkām raksta tad, kad tās jau ir uzceltas un vairs neko nevar mainīt. Manuprāt, arhitektūras un dizaina kritikas uzdevums ir cilvēkus izglītot, ka, piemēram, dizains nav tikai dārgs krēsls, kas ir dizaina domāšana, cik nozīmīgs ir sociālais dizains. Šādi var runāt arī par klimata pārmaiņām un sociālo nevienlīdzību. Runāt, ka dizains ne tikai risina, bet arī rada problēmas.

Rīgā jūs esat Latvijas dizaina dēļ.

Artūra Analta instalācija Matter to Matter Londonas dizaina biennālē mani jau bija sagatavojusi tam, kāds varētu būt Latvijas dizains. Mēs žūrijā izskatījām visus Latvijas Dizaina balvai pieteiktos 122 darbus un atlasījām 20 finālistu. Bija interesanti noklausīties finālistu prezentācijas. Sēdēju, klausījos, un man ne par vienu darbu nebija sajūtas, ka to iekļaut finālā bijusi kļūda. Nebija viegli izvēlēties no finālistiem trīs labākos, jo pārstāvētās jomas bija ļoti dažādas. Kā lai salīdzina rūpnieciskai ražošanai sagatavotu ēku ar grāmatu?

Mani īpaši pārsteidza izstāžu dizaina augstā kvalitāte. Tajā izmantoti dažādi novatoriski paņēmieni – hologrammas un operas scenogrāfijas elementi. Šis dizains man bija īpaši interesants arī tāpēc, ka pats muzejā strādāju ar izstādēm. Jums ir ļoti labs grāmatu un grafikas dizains. Tas savienojumā ar atjautīgiem digitālajiem risinājumiem ir labs produkts, kuram jauni cilvēki tirgū atrod brīvas nišas. Spēcīgi bija sociālā dizaina pieteikumi. Mode nebija plaši pārstāvēta, taču pieteiktie darbi bija labi. Es gaidīju vairāk produktu un rūpniecisko dizainu. Man pietrūka arhitektūras. Zinu, ka jums ir arhitektūras balva, bet dizains iekļauj arī arhitektūru.


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Fotomāksla līdz pat vieniem naktī

Viens no Tallinā atklātā centra Fotografiska dibinātājiem Rains Tamms mākslu salīdzina ar kinoteātru biznesu: "Ja atvērsiet kinoteātri ar vienu zāli, naudu, visticamāk, zaudēsiet. Ja atvērsiet ...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja