Vēl sliktāk sajutos, ieraugot izstādes izkārtojumu. Tradicionālā EK izstāžu vieta ir tāds kā gaitenis, kam vienā pusē ir pamatīga niša apaļa vēdera formā. Pa šo gaiteni ikdienā EK mājā strādājošie dodas uz ēdnīcu. Arī es nereti mēroju šo ceļu. Esmu novērojusi, ka tikai retā izstāde ir piesaistījusi uz ēdnīcu ejošo uzmanību. Aprunājoties ar savu igauņu kolēģi, abi secinājām, ka no pēdējo mēnešu laikā, garām ejot, redzētā mums atmiņā iespiedusies tikai viena izstāde. Tajā bija aplūkojamas senās gruzīnu vērtslietas.
Tagad plakāti abos gaiteņa galos aicināja apskatīt Latvijas laikmetīgo mākslu. Leonarda Laganovska zīmējumi bija sakārti tik šķībi, ka iztālēm atgādināja kāda pamatskolas zīmēšanas pulciņa izstādi. Tos uztvert traucēja divas milzīgas beļģu mākslinieku gleznas, kas nišas galā karājas vienmēr. Viena no Barbaras Gailes gleznām bija izkārta nostāk no citiem darbiem, pārējie trīs bija saspiesti pie vienas no gaiteņa sienām. Jebkādu kopskatu bojāja palielās bijušo EK prezidentu fotogrāfijas, kas nišā atrodas pastāvīgi.
Pamazām uz izstādes atklāšanu sāka pulcēties ļaudis. Gandrīz visus no viņiem es biju redzējusi iepriekš. Tie bija Latvijas diplomāti un ierēdņi, kā arī citi šādus svinīgos pasākumus regulāri apmeklējošie latvieši. “Labi, ka esat atnākuši, būs, kas klausās runas,” ar atvieglojumu savam latviešu paziņam sacīja viena no izstādes atklāšanas organizēšanā iesaistītajām ES amatpersonām. Bija ieradusies pavisam sīka saujiņa citvalstu pārstāvju. Lietuvas un Gruzijas vēstnieki spietoja ap latviešu diplomātiem. Diez vai to bija raisījusi interese par mākslu. Šis bija brīdis, kad lietuviešiem vajadzēja atbalstu cīņā par savu prasību iekļaušanu ES sarunu mandātā ar Krieviju. Pirmsvēlēšanu perioda konfliktā ar Maskavu iesaistītajai Gruzijai svarīgi dabūt savā pusē pēc iespējas lielāku ES valstu skaitu.
Vēl pirms svinīgās atklāšanas kā galveno šīs izstādes mērķi jaunā muzeja krātuves veidotāja Astrīda Rogule man minēja citu valstu iepazīstināšanu ar Andrejsalas projektu. Ņemot vērā to, ka EK ir ārpasaulei slēgta ēka ar stingru caurlaižu sistēmu un izstāde izvietota tik neveiksmīgi, šis mērķis nekādi netika sasniegts. Jautāju, vai ir pieaicināts kāds vietējais mākslas eksperts. Atbilde bija noraidoša. Gribēju zināt, vai ar šo izstādi netiks mēģināts piesaistīt papildus finansējumu. Atkal skanēja “nē”. Tas nozīmēja, ka līdzekļi, kas bija tērēti par izstādes organizēšanu un sarīkošanu, bija tērēti nelietderīgi. Citādāk būtu bijis, ja, piemēram, tiktu meklētas iespējas izstādīt latviešu mākslinieku darbus kādā no Briseles mākslas galerijām. Taču vieglāk un ērtāk bija bijis iegūt iespēju izstādīties EK ēkā.
Pēc šī pasākuma apmeklēšanas man vairs nebija jābrīnās, ka pirmā brāļa jeb LNB celtniecības procesā, Valsts kontrolieres Ingūnas Sudrabas vārdiem runājot, konstatēta “grezna pavadošā tāme”.