Jānis Deinats. Bez pretenzijām
Dodoties uz Jāņa Deinata izstādi, vairākums viņa darbu pazinēju, iespējams, gatavosies sabiedrībā pazīstamu cilvēku portretu galerijai. To tur nav, lai arī nosacītus portretus dažās bildēs tiešām var saskatīt.
Autora paša vārdiem runājot, izstādē Paliek II aplūkojamas naivā naturālista piezīmes. "Kā tas bija? Brutāli runājot, es izeju laukā ar domu fotografēt," stāsta fotogrāfs. "Es neeju laukā no mājas ar domu fotografēt izstādei — es vienkārši izeju pafotografēt."
Tā nu Jānis Deinats ir pastaigājies pa sievastēva laukiem pērnajā ziemā un pavasarī un bildējis cilvēciskas un dzīvnieciskas aprises kūstošā sniegā. Vismaz tādas asociācijas var rasties.
Viņš gan izvairās no konkrētām asociācijām. "Izstādes atklāšanā viens redzēja delfīniņu, otrs lācīti, tāpēc, lai izvairītos no konkrētām asociācijām, bilžu nosaukumi ir kārtas numuri un bildēšanas datums," skaidro J.Deinats. "Ko katrs grib saskatīt, ir viņa iekšējā darīšana. Bet Šekspīra vārdiem runājot — vai tāpēc roze mazāk smaržos, ja to citā vārdā sauks?"
Dārgās, glancētās bildes nav manipulētas, lai arī tā varētu likties — tik vien kā noregulēta gaisma un kontrasts. "Lai man roka celtos dabā iejaukties? Tas ir tīrs tā brīža fakts," autors paskaidro un apstrīd, ka viņa nomērītajās, smalkajās ainavās izpaužas perfekcionisms. "Tā ir nejaušība, es turp devos un nezināju, ko ieraudzīšu. Perfekcionists zina, kurp viņš ies, kas tur būs, ko viņš ar to radīs." Taču viņš nenoliedz, un tas viņam kremt, ka mūsdienās arī fotogrāfijā taupīšanas un ērtību dēļ lietas nereti tiek nodotas neprofesionāļu rokās.
Ja kādam interesē, kur ir Paliek I, tad to var nemeklēt, jo tā izstāde nenotika. Tikko atklātās izstādes vietā bija domāta cita — vairāk kā retrospekcija, taču tai pietrūka līdzekļu. Tāpēc uzreiz ir Paliek II, kas savā veidā ir pārsteidzošāka.
Kolektīvs darbs
Jānis Deinats nevēlas sevi kvalificēt kā portretu fotogrāfu. "Cilvēki jau nevar novērtēt to, ko nav redzējuši. Es arī citas lietas esmu fotografējis, bet novērtē manus portretus, jo tos redz biežāk," stāsta fotogrāfs. "Ja cilvēka darbs ir rakstīt ciparus grāmatvedībā — esmu bijis grāmatvedis armijā, tāpēc salīdzinu,— tad ar to pašu rakstāmrīku viņš var vakarā pierakstīt dzejoļus. Šajā izstādē izmantots tikai tas pats darbarīks, bet sev par prieku. Darbā izpilda, teiksim, ārējo uzdevumu, taču šeit redzams tikai mans iekšējais uzdevums, ko saskaņo vienīgi ar sevi."
Portretēšanu viņš sauc par kolektīvu darbu. "Fotogrāfs ir pēdējā stadija. Cilvēks ir sakopts, uzklāts grims, viņš ir sagatavojies. Lielākoties tas nenotiek nejauši. Tā ir cita veida koncentrācija, abpusēja," stāsta Jānis Deinats.
"Portretējot katrs gadījums ir individuāls, tāpat kā uzvalciņu šujot. Es strādāju komplimentārā žanrā. Var strādāt arī nekomplimentāri — man vienalga, ko tu domā, es taisu savu foršo bildi. Es tūlīt pateikšu kaut ko muļķīgu — man patīk gandarīt cilvēkus. Viņi pateicas ne tikai par fotogrāfijām, bet arī par to, kas notika starp mums."
Var tikai minēt, vai šī vēlēšanās gandarīt cilvēkus ir attīstījusies J.Deinata pirmajā profesijā. Viņš savulaik izstudējis aktiermākslu Latvijas Valsts konservatorijā jeb Mūzikas akadēmijā, strādājis teātrī studijā Nr.8, vēlāk teātrī studijā Kabata. Reiz ar savu trupu braucot uz Dāniju, aizņēmies no sievastēva fotoaparātu, un ar to āķis bijis lūpā. Kolēģis Modris Tenisons strādājis Teātra Vēstnesī un palūdzis Jānim Deinatam nobildēt kādu portretu, kam sekoja daudzi citi. Darbam fotogrāfijā kļūstot arvien vairāk, Jānis Deinats pamazām attālinājās no teātra.
Pašapmāns fotogrāfijā
J.Deinats sevi nepozicionē kā mākslinieku. "Es esmu fotogrāfs, mākslinieks ir nosaukums. Tas lai paliek citu ziņā," viņš saka. Izstādes pieteikumā viņš uzsvērti pieticīgi raksta: "Es nepretendēju uz augsto mākslu un kādām pārgudrām koncepcijām, bet vienkārši gribas parādīt to, kas pašam liekas svarīgs, ļauj nepārstāt priecāties un brīnīties."
Protams, var sacīt, ka viegli būt pieticīgam ar viņa atzinību — izstādes atklāšanā viņš ir apbērts ar ziediem kā skaistuma karaliene un ticis pagodināts ar Valsts prezidenta klātbūtni.
"Nu ko lai es tādu gudru pasaku?" vaicā smaidīgais fotogrāfs. "Būt fotogrāfam — tas ir dārgi. Tāpat runāt un mēģināt aprakstīt fotogrāfiju. Tā nav literatūra, tā ir domāta acīm un sajūtām." Pēc brīža, rādot uz bildi, kurā redzams sniegā izkusis caurums cilvēka apveidā, viņš man vaicā: "Ko tu redzi?" Es nekavējoties atbildu — cilvēku.
"Stop. Tas ir sniegs un zeme," mani pārtrauc Deinats. "Fotogrāfijā, tāpat kā ķinītī, kur visi zina, ka uz ekrāna ir aktieri, cilvēki ļaujas pašapmānam, emocijām."
Izstāde Rīgas mākslas telpā apskatāma līdz 23.augustam.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.