Jānis Tomiks. Dabisks kā vējš

"Noteikti jāiet!" — Māliņai nav šaubu. Jāna Tomika personālizstāde Neredzamās pērles piedāvā aplūkot Jāna Tomika dažādu posmu darbus — gan gleznas, gan videomākslas darbus un instalācijas. Īpaši izstādei Rīgas mākslas telpā mākslinieks radījis arī jaunus darbus. Jāns Tomiks ir dzimis 1961.gadā, dzīvo un strādā Tallinā. Savu daiļradi sāka kā gleznotājs 80.gadu beigās. Plašu starptautisku ievērību iemantoja 90.gados ar savām instalācijām un videodarbiem. Īpaši zīmīga bija Tomika piedalīšanās Sanpaulu biennālē Brazīlijā 1994.gadā ar videodarbu Ceļš uz Sanpaulu, kas bija viņa veidotās performances videodokumentācija. Pati performance risinājās no aprīļa līdz oktobrim, tās laikā pa upēm cauri trim ģeogrāfiski uz vienas taisnes izvietotām pilsētām — Tartu, Prāgu, Sanpaulu — Tomiks lika peldēt milzīgam, no spoguļiem veidotam kubam. Tā virsma atspoguļoja garām slīdošo ainavu. Mākslinieka darbi izstādīti lielākajos mākslas forumos, iekļauti arī īsfilmu un videomākslas festivālos. Par Tomika estētiku tiek runāts kā par tādu, pret kuru mākslas teorijas termini ir bezspēcīgi un neko neizsaka. Tiek uzsvērta mākslinieka hipnotisko darbu pašvērtība un poētisko vīziju spēks. "Tie iedvesmo imunitāti pret vārdiem jeb klusuma stāvokli, kas ir biežāk lietotais jēdziens rakstos par Tomiku," raksta Hanno Soans. Mākslinieka estētiskās virzības aprakstīšanai biežāk tiek izmantoti poētismi nekā akadēmiskās mākslas teorijas "zinātniskais aparāts". Piemēram, H.Soans, rakstot par izstādes Jāns Tomiks Tallinā (2001) četru videodarbu ciklu, secina, ka mākslinieks ir sasniedzis tādu klusuma stāvokli savos darbos, ka var runāt par cilvēkiem šķietami dabiskā veidā, gluži kā garām pūstu vējš. Es atceros, kad man bija septiņi gadi, reiz zīmēju ekskavatoru uz ietves. Pienāca vecāki un vaicāja, kas es vēlos būt, kad izaugšu. Atbildēju, ka ekskavatora vadītājs, — tālā bērnības ainiņā Tomiks atceras savu pirmo saskari ar mākslu. Kāda kundze gan iebildusi — viņam jābūt māksliniekam, jo, kā redzams, puikam ir nags uz to. Pats pie šādas atklāsme Tomiks nonācis tikai 9.klasē, kad skatījies filmu par igauņu mākslinieku Aili Vintu un pēkšņi gandrīz droši sapratis, ka arī pats vēlas būt mākslinieks. "Māksla ir brīnišķīgs veids, kā sasniegt brīvības augstāko pakāpi," uzskata Tomiks, uzsverot mākslas meditatīvo dabu, kas realitātē, protams, nav brīva no dažādiem materiālās pasaules ierobežojumiem: komercializēšanās, ideju izsīkuma, nepieciešamības pēc iztikas. "Viņa videodarbi atspoguļo cilvēka patības mainīgumu, fragmentāciju, daudzveidīgumu un trauslumu, un tieši tāpēc tie apliecina tik nepārprotamu pietāti pret jebkādu vitalitātes un dzīvot vēlmes izpausmi — kas ir uzskatāms par vairākuma viņa darbu vadmotīvu," Tomika mākslas valodu raksturo kino un teksta semiotikas kursa autors LU asociētais profesors Viktors Freibergs. Izstāde Neredzamās pērles skatāma līdz 15.jūnijam.