Man gan liekas, ka Kultūras ministrijai tas nav jāskaidro. Ja nu vienīgi, jāuzrāda skaitļi, cik kultūras nozare Latvijai izmaksā un kāds valstij no šiem izdevumiem ir morālais un arī finansiālais ieguvums. Jo skaidrs ir viens – lielākā sabiedrības daļa, tajā skaitā daudzi politiķi uzskata, ka kultūra ir nozare, kas tikai patērē. Patiesība ir tāda, ka kultūra pelna Latvijai. Ne tikai pozitīvo tēlu, kas pilnīgi visās citās nozarēs ir zemākajās pozīcijās, bet reālu naudu. Protams, Kultūras ministrijas vai kādas kultūras iestādes darbu nevarētu organizēt kā uzņēmuma darbu, kura vienīgais mērķis ir nopelnīt, jo peļņa visbiežāk nāk netiešā veidā, piemēram, caur tūrismu.
Par kultūras nepieciešamību ikkatra cilvēka dzīvē ideālā gadījumā vispār nebūtu jārunā. Tāpat kā fiziskajam ķermenim nepieciešama enerģijas apmaiņa, kuru rada barība un miegs, mūsu garam nepieciešama enerģija, kuru rada emocijas. Labākais emociju ražotājs ir kultūras procesi (man tā ir dziedāšana :-)).
Ja mūsu jaukajai valstij ir mērķis, ja ir vīzija, kādiem mums ir jāizskatās pēc 10, pēc 50 vai pēc 100 gadiem, tad jābūt valstiskiem instrumentiem un plānam, kā šo mērķi sasniegt. Ja mērķa sastāvdaļa ir latvietība, radoša, intelektuāla un inteliģenta sabiedrība, kas ciena savas saknes un savus senčus, tieši Kultūras ministrijai jāizstrādā plāns un jāorganizē darbs šo mērķu sasniegšanā.
Bet, ja mūsu līdzcilvēki uzskata, ka kultūrai ir maza jēga, vai viņi tās nozīmi nesaredz vispār, kultūras ietekme uz dzīvi jāskaidro kultūras darbiniekiem: aktieriem, muzeju darbiniekiem, diriģentiem, deju pasniedzējiem u.c. Lai katrs skaidro savā valodā visos iespējamajos veidos.
Jāskaidro nevis ar definīcijām, bet ar praktisku iesaistīšanu. To, ka dziedot rodas fantastiskas emocijas, spēšu pierādīt tikai tādam, kam pats iemācīšu dziedāt un šī emocijas izprast.
Ja sabiedrība uzskatīs, ka nozare "Kultūra" Latvijā ir likvidējama, pie tā būsim vainīgi mēs – kultūras darbinieki, nevis viens, otrais vai sestais ministrs.