Kādu dienu rosoties apelsīnu laukā, skatīju Ķeipenē tuneli – atceras starptautiskā kinofestivāla Arsenāls organizators un režisors Augusts Sukuts, kurš jau piecus gadus dzīvo Spānijā, bet turpina rūpēties par kādu zemes stūrīti arī Latvijā. Šo ideju viņš atklāja Andim Sīlim un lūdza arhitekta redzējumu, ko viņš laipni neatteica.
"Man tā bija iespēja padomāt citādi, jo ikdienā visu laiku sanāk strādāt ieguldījumu un peļņas attiecību nosacījumos," par e-pastā saņemto piedāvājumu saka Andis Sīlis.
Pēc gada arhitektu birojs SZK un partneri "gluži nesavtīgi" izstrādāja un saskaņoja tehniskos risinājumus un uzraudzīja kompānijas N.G.S. vīru darbošanos, kuri saslēja šo iespaidīgo piecus metrus augsto dzelzs konstrukciju, kas tagad nokrāsota pelēkā krāsā ar vieglu metāliska spīduma efektu. "Iekārām lampas, vējšsvilpo," par notikumu attīstības gaitu jau šī gada maija vidū ziņoja Augusts Sukuts un piebilda, ka viņu plānos vēl ir zālītes sēšana un šķembu bēršana uz dzelzceļa sliežu gulšņiem.
Dzīves montāža
"Knapi sadīgusi," bilst Andis Sīlis, kad mēs jūlija vakarā ierodamies Ķeipenē, kur aiz bijušās dzelzceļa stacijas ēkas stūra skatienam paveras tuneļa parafrāze. Šis arhitekta radītais vides objekts ir kā piemiņas zīme gan brāļu Limjēru filmai Vilciena pienākšana Lasiotas stacijā (L’arrivée d’un train à La Ciotat, 1896), gan arī kinofestivālam Arsenāls, kura ciemiņi no visdažādākajām valstīm tika vesti uz Ķeipeni, un ceļojumā noķertā jautrība šeit ieskandināja gaisu. Cauri ciemam reiz kursēja vilciens uz Ērgļiem, taču tagad šajā vietā ir palicis tikai sliežu fragments. Dzelzceļa stacijas ēkā ir iekārtota kinorežisoram Sergejam Eizenšteinam veltīta ekspozīcija, tās pagalmā plīvo Latvijas un Spānijas karogs, kas uzvilkts par godu leģendārajam Luisam Bunjuelam, un uz soliņa var pagaidīt kāda brīnuma notikšanu.
Jaunais vilcienu kustības saraksts vēsta, ka tūlīt pienāks vilciens no Sanktpēterburgas, kas plkst. 21.25 aties uz Parīzi un turpinās ceļu līdz Valensijai. "Nosauļojies brūns, omulīgs un priecīgs," par Augustu Sukutu stāsta Andis Sīlis, kurš paviesojies pie viņa Spānijā. Latvijā rietošās saules stari uz arhitekta radītā vides objekta savienojošās daļas izveido vienāda lieluma četrstūrainu gaismas laukumiņu rindu, kas atgādina kadra malu. Arī divdesmit četru fermu skaits ir atsauce uz kino pasaules tehnisko pusi. Kadru nomaiņas process, kas rada kustības ilūziju, liek aizdomāties par mūsu esību, kas sastāv no domu fragmentiem. "Izejot cauri tunelim, tu vairs neesi tas, kurš iegāja tunelī. Ik mirkli mēs montējam savu kino un savu dzīvi paši," rezumē Andis Sīlis.
Jūtu manipulācija
Augusts Sukuts atklāj, ka viņam ir laimējies sadarboties ar arhitektiem, kuri ne tikai skatās filmas, bet arī pārdomā redzēto. "Andris Kronbergs izstrādāja Starptautiskā Kino centra ēku Jūrmalā, kuru apjoza astoņus metrus augsta sēta ar daudzām ambrazūrām, kurās noteiktā laikā iespīdēja saule, veidojot pagalmā vairākas totēma vietas pasākumu sākšanai," par pazīstamā latviešu arhitekta zootropa interpretāciju stāsta režisors. Savukārt Visvaldis Sarma, kurš savulaik projektējis restorānu Andalūzijas suns, Ķeipenē ir radījis milzu galdu ar diviem krēsliem, kur kino dižgariem – Hercam Frankam, Jurim Podniekam un citiem – piesēst, iedzert čarku un paklusēt.
"Pārsvarā mani filmas kaitina, nevis patīk," godīgi atzīst Andis Sīlis, kurš labprātāk lasa grāmatas, nevis skatās kino. "Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka man pašam darbs ir saistīts ar manipulāciju, jo es izrēķinu, ko es darīšu, lai sasniegtu nepieciešamo efektu. Man nepatīk, ka režisors manipulē ar mani, ka viņš liek man raudāt," paskaidro arhitekts, kurš norāda, ka grāmata piedāvā lielāku iztēles brīvību, bet filmā gandrīz visas cilvēka maņas ir atdotas tās veidotāja varā – tu tik lokies līdzi. Anda Sīļa sadarbība ar Augustu Sukutu sākās pirms daudziem gadiem, kad viņš kopā ar Andreju Ēķi Līvu laukumā vēlējies uztaisīt stikla namu, kurā darbotos jauna tipa pilsētas televīzija un caur kura sienām garāmgājēji varētu vērot tās darbību, taču šī ideja netika realizēta.
Absolūtais nogurums
"Tā bija intelektuāļu cīņa ar debilizāciju," Andis Sīlis saka par starptautisko kinofestivālu Arsenāls, kurš aizsākās 1988. gadā un notika ceturtdaļgadsimtu. "Tas bija laiks, kad Jūrmalas ielās plīvoja festivāla zīmes, no kastaņām paukšķēdami krita kastaņi, bet uz Arsenāla plakātiem zīmētās olas traucās debesīs," toreiz rakstīja laikraksts Dzimtenes Balss. Tas bija laiks, kad labas filmas pat gribēdams nekur nevarēja dabūt noskatīties. "Savukārt Arsenāls uz šejieni dabūja riktīgu kultūras vēsturi!" akcentē arhitekts. Augusta Sukuta vadītais Starptautiskais Kino centrs organizēja ne tikai festivālu, bet arī dažādu valstu kino dienas un pat Mikelandželo Antonioni filmu skati un multimediju izstādi atrakciju pilī Daile Dzintaros.
Ar to ir saistīts arī kāds amizants notikums. "Jāteic gan, ka filmas un izstādes materiāli pagaidām atrodas Dienvidslāvijā, kur notiek karš. Tāpēc atklāšanas ceremonija notika īsti Antonioni stilā, jo nekā nebija," informēja laikraksts Latvijas Jaunatne. Augusts Sukuts teicis spožu atklāšanas runu, savukārt vakara otrā daļa notikusi restorānā Jūras pērle, kur varējis brīvi atraisīties straujā dejā ar itāļu viesiem, apēst kādu ikru maizīti un iedzert pa skrūvei. Tagad vairs nav ne Dailes, ne Jūras pērles, kas tūlīt pēc balles nodega, ne arī Arsenāla. "Visi piekusa," uzskata Andis Sīlis, kad pēc 25 gadus ilgas eksistēšanas masu medijiem tika izplatīts ironisks un sāpīgs paziņojums par starptautiskā kinofestivāla slēgšanu.
Vieta nejaušai domai
Ķeipene ir laba vieta, kur izrauties no pilsētas steigas un trokšņa un iegrimt šīs vietas mierā un atmiņās par pagājušo laiku. Bijušās dzelzceļa stacijas pagalmā vides objektu ansambli ieskauj daba un putekļu migla, ko saceļ ik pa laikam uz tuvējā grants ceļa braucošās automašīnas. "Savstarpējā sasauce ir meklējama balsī un atbalsī," Augusts Sukuts norāda uz Ķeipenes vides objektu kopējo skanējumu. "To manu kolēģu un draugu balsīs, kuru darbi nekad nezaudēs ekrāna gaismu. Par to atgādina mūsu pirmais Ķeipenes objekts – jūras bāka," par 2000. gadā uzslieto vides objektu teic režisors. Pie tā ir piestiprinātas sešdesmit sešas pastkastītes.
Ikvienam interesentam ir iespēja nosūtīt vēstulīti kādam kinomākslas favorītam uz adresi: Dzelzceļa stacija, Ķeipenes pagasts, Ogres novads, LV-5062. "Perspektīva ir laba," skatoties cauri jaunākajam vides objektam uz dzelzceļa sliežu izlauzto ceļu pretī horizontam, bilst Andis Sīlis, kura vārdos neviļus var saklausīt optimisma devu. Lai arī uz šejieni vairs nekursē vilcieni, toties pa ainaviski skaistu un līkumotu ceļu var ierasties ar jebkuru citu transportlīdzekli. "Ķeipenes stacija Ogres novadā ir burvīga vieta kādai nejaušai domai un mīlas pārim arīdzan," Augusts Sukuts aicina atbraukt uz šo pusi un iziet cauri tunelim, kas jūs mainīs uz visiem laikiem – tāpat kā labs kino.