Ķēķī deg gaisma

Viņu meita Tatjana Suta, ar kuru abas dalīja neprātīgu baleta mīlestību, 18—19 gadu veco meiteni bija izprasījusi vecākiem no Tērvetes uz Rīgu, tuvāk mākslām. B.Baumane dzīvokļa iekārtojumu redz kā vakar — savu tahtiņu, gleznu, no kuras bērnībā Taņa vienmēr baidījusies, Beļcovas apartamentus, Sutas darbnīcu… "Man bija jāizmeklējas bilde, kas stāvēs man virs gultas. Es izvēlējos Beļcovas Berlīni," stāsta B.Baumane. Otrdien šajā dzīvoklī atklāj muzeju abiem māksliniekiem. Gleznotāja uzbur vakara ainu ķēķī — viņas abas ar Tatjanu — Tangijevas-Birznieces studistes — jau no pieciem rītā "notrenējušās" Kauliņa zālē, ķēķī sirsnīgi ēd Babiņas — R.Sutas mammas, profesionālas pavāres — pagatavotas vakariņas. Lieti noderēja arī B.Baumanes vecāku sūtītie Zemgales lauku labumi. Turpat Beļcova ar savām draudzenēm — rakstnieci Lūciju Zamaiču, sabiedrības centru Elgu Skujenieci, Austru Ozoliņu-Krauzi, Hildu Vīku, citreiz arī Antu Klinti. Savukārt "ap Taņu grozījās visa jaunā latviešu inteliģence. Franču liceja audzēkņi — Juris Staune, kurš jau tolaik bija izlasījis visu Prustu, Pēteris Pētersons — Runcis, Andris Blekte un daudzi citi," atceras B.Baumane, kas vienu gadu paspēja būt Romana Sutas studente Mākslas akadēmijā. Gleznotāja atceras pasniedzēja ģeniāli vienkāršo mācību metodi — viens no kompozīcijas uzdevumiem bija ievietot baltā lapā krāsainu papīra gabaliņu. Tajā laikā tas jau bija dzīvoklis bez R.Sutas. 1941.gadā no 26.dzīvokļa Elizabetes ielā 57a iziet maza auguma cilvēks, raksturīgu izskatu — maza masīva auguma, muskuļainām rokām, resnām kājām, milzīgu velvētu pieri, īpatnēju, seglu veida galvaskausu un uz priekšu izvirzītu, gaļīgu apakšlūpu. Viņš dodas uz darbu Rīgas kinostudijā, kur šobrīd strādā pie filmas Melanholiskais valsis dekorācijām. Pie kinostudijas piebraukusi smagā mašīna ar bruņotiem vīriem, kas devuši pavēli piecu minūšu laikā saposties "brīvprātīgai" evakuācijai uz Padomju Savienību. "Tēvs paspēja vien piezvanīt uz māju pa tālruni. Kopš tā laika pat viņa balsi klausulē vairs neesam dzirdējušas," atmiņu grāmatā No mazā velnabērniņa līdz lidojošai žurnālistei (apgāds Jaunā Daugava, 2004) atminas T.Suta. Spilveni ar kubisma aplikācijām Par Sutas un Beļcovas dzīvokli nav iespējams runāt bez košās Natālijas Amālijas Sutas — Romāna Sutas mammas — personības. Viņa bija iesaukta par Babiņu, savukārt Suta viņu dēvēja par Mušiņu. Tikai Mušiņa viena pati varēja valdīt dēkaini, kurš jau 14 gadu vecumā abi ar brāli mammai sagādā nepelnītas ciešanas — piesakās uz tālbraucēja kuģa par jungām un bez vārda pazūd uz gadu. Natālija Suta mirušo piemiņas dienā iededz svecītes, līdz viņas priekšā atkal izaug jau labi noauguši dēli. Īpaši izceļas Romans, uz kura rokām un melni spalvainajām krūtīm Havaju salās uztetovētas palmas, krokodili, panteras un kailas salinieces. Arī vēlāk R.Suta nezaudē talantu katru izdarību pārvērst par dēku. Neraugoties uz to, visi, īpaši sievietes, viņu ļoti mīlēja. T.Suta reiz mātei jautājusi, ar ko izskaidrojama viņas milzīgā pieķeršanās Romanam Sutam — cilvēkam, kurš viņai daudz licis ciest. Košākais piemērs — 1937.gadā Suta aicina sievu un pusauga Taņu uz Parīzi sveikt viņa veikumu, noformējot Latvijas paviljonu starptautiskā izstādē. Stacijā pretī ir nevis paps, bet viņa skolnieks un palīgs Arvīds Iraids, kurš abām dara zināmu, ka R.Suta, saņēmis honorāru, ar viņa "cūciņu" (miesaskrāsas auto) un divām latviešu aktrisītēm aizbraucis ceļojumā uz Itāliju. Pusotru mēnesi viņš tā arī neparādās, bet Beļcova meitai sarīko pirmo nopietno tikšanos ar lielo mākslu, tā, ka "neturēja vairs ne gars, ne "pedāļi"". T.Suta savā atmiņu krājumā vairākkārt uzsver, cik ļoti dzīvē palīdzējis Franču liceja mantojums — esprit gaulois — franču humora izjūta, kas ļāva šķietami traģiskos dzīves brīžos paskatīties uz sevi no malas ar ironiju. Aristokrātiskā A.Beļcova, kuras bērnības bildes skatoties, meitai vienmēr nākuši prātā Turgeņeva romāni, uzskatīja, ka R.Suta ir viņas ciešanu vērts: "Viņš bija interesantākais cilvēks Rīgā." Babiņa "jaunkundzi no Petrogradas" sākumā nepieņēma, jo bija cerējusi uz vedeklu, kas šūs un vārīs, bet, kad sapratusi, ka šī ārēji atturīgā dāma ar stāju tiešām ir māksliniece, ieslēdza aprūpējamo lokā arī fiziski trauslo (Beļcova visu mūžu sirga ar tuberkulozi) vedeklu. Babiņai Merķeļa ielā piederēja Sukubs — radošo ļaužu iecienīta pulcēšanās vieta. Sukuba publika nereti turpināja ēst viņas gatavotos ēdienus arī Elizabetes ielas dzīvoklī, atspiežoties pret Babiņas apaļajiem un kubveidīgajiem spilveniem. Memoriālā dzīvokļa ekspozīcijā T.Sutas istabas skapī redzamas Natālijas Sutas izdotās pavārgrāmatas. Nav iespējams vienā rakstā uzskaitīt, kas baudījuši šī dzīvokļa labvēlību. B.Baumane uzsver — lai arī Beļcova bijusi izteikta dāma, kura gājusi ar skatienu "ne pa labi, ne pa kreisi" un arī viņai mācījusi pret sevi attiekties ar lielāku pašapziņu, gleznotājas dabas otra puse bijusi dziļa cilvēcība. Dzīvoklī izmitināti daudzi draugi un paziņas. Kādu laiku arī no izsūtījuma brīnuma kārtā atdabūtā B.Baumanes mamma. Citi ieradās bez uzaicinājuma. Kādu dienu, atvērusi durvis, Babiņa ieraudzīja padomju pulkvedi un sētnieku ar cirvi. Pulkvedis tagad dzīvošot Sutas darbnīcā. Pēc viņa vietā nāca Irīna — būtne, ko Beļcovas draudzenes viņas gara spēju un uzvedības dēļ iesauca par Odnokļetku — Vienšūnu. Komunālā dzīve ar Vienšūnas brutālajiem skandāliem un spļāvieniem tējā (tiešā nozīmē) bija jācieš veselus četrdesmit gadus.Kultūras civilizācijas pārstāvji "Mēs uz turieni gājām kā uz svētceļojumu," atceras Kultūras akadēmijas kultūras vēstures pasniedzēja Zane Lamstera. Viņa pieder izredzētajai LKA studentu paaudzei, kas Tatjanas Sutas lekcijas klausījās viņas vecāku dzīvoklī. Eksāmeni kārtoti flīģeļa istabā. Studenti paši varējuši vārīt tēju, gaidot savu kārtu. T.Suta ar katru runājusi ilgi un spējusi katrā studentā ieraudzīt personību. "T.Suta pirmā lauza priekšstatu, ka lekcijām jānotiek mācību iestādes četrās sienās. Viņa mūs dalīja mazās grupiņās, lai neizklīstam lielajā dzīvoklī. Lekcijas notika galvenajā viesistabā, kur T.Suta regulāri mainīja gleznas. Viņas lekciju pasniegšanas veids bija ārkārtīgi dzīvs — caur cilvēka personību viņa uzbūra tā laika šarmu. Lai atklātu mākslinieka personību, netika slēptas arī negācijas un intrigas," bijusī studente atceras T.Sutas stāstnieces talantu. Kā īpašu viņa vērtē pasniedzējas "spēju likt justies kā kultūras civilizācijas pārstāvim". Z.Lamstera, kā pēcpadomju paaudzes pārstāve, kas vēl nejutās tik brīva mesties pasaules ūdeņos, ar bijību klausījusies par laiku, kad latvietis bija brīvs pasaulē. T.Suta akcentu lekcijās likusi uz Rīgas mākslinieku grupu, kas 20.—30.gados dabiski ar milzīgu pašapziņu iekļāvās Eiropas laikmetīgajā mākslas dzīvē. Viena no pirmajām bezdelīgām, kas ieguva starptautisku slavu, bija Baltars porcelāna trauki, ko bija apgleznojuši R.Suta, A.Beļcova un S.Vidbergs. Z.Lamstera uzskata, ka A.Beļcova, viena no pirmajām profesionālajām māksliniecēm, latviešu mākslas vēsturē palikusi īsti nenovērtēta. Ne velti Vilhelms Purvītis, kuram piemita precīza spēja novērtēt talantu, vēlējies, lai viņa pelnus pēc nāves glabā Beļcovas tumšizilajā reliģiskiem motīviem apgleznotajā porcelāna vāzē. Tā nenotika. "Spilgts notikums bija Sutas 100 gadu izstāde. Mēs uz to gājām trīs reizes, kamēr T.Suta izstāstīja tēva mantojumu," atminas bijusī studente. To, ko viņai īsti nozīmēja tēva reabilitācija, pa īstam zināja vien pati viņa "Sušetiņa", kurai viņš kādā vēstulē atzinās, ka ir "slikts paps", bet "tomēr apdāvināts" un sagādās vēl viņai daudz prieka, jo gleznos kā traks un cer uz lielu dzīvi ar savu mākslu ārpus Latvijas. Z.Lamstera atceras zīmīgu ainu no mākslas zinātnieces, TV žurnālistes, pedagoģes Tatjanas Sutas bērēm, kad visi gaidījuši no Vācijas ierodamies meitu Ingu ar mazbērniem. Diemžēl velti. Nokavējusies, papēdīšus dārdinot, ieradusies gleznotāja Biruta Baumane. Piegājusi pie zārka un baletiski gracioziem žestiem iemetusi tajā baltu rožu pušķīti. "Tad man likās, ka māksla ir visur," pasmaida Z.Lamstera, ar apbrīnu runājot par aizejošo gara aristokrātu paaudzi.