Ko darīt tālāk?

Tieši tā! Lai Latvijas sociālekonomisko modeli varētu veidot pēc Skandināvijas valstu parauga,kā mums to apgalvojuši ir iepriekšējo valdību vadītāji,palielināt ar nodokļiem neapliekamo ienākuma minimumu un Ls 49,50 minimālo pensiju vismaz līdz iztikas minimumam un pāriet Latvijā,tapat kā vairumā ES valstu (t.sk.Skandināvijas valstīs)uz bezmaksas veselības aprūpi un augstāko izglitību valsts augstskolās,nepieciešams atjaunot no 1919.gada lidz pat 1995.gadam pastāvējušo progresīvo ienākuma nodokli un ieviest diferencētas pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes: pazeminatas pirmās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem,paaugstinātas-luksusprecem un pakalpojumiem,kā gandrīz visās pasaules valstīs,kurās iekasēts tiek PVN. Sekosim jauno ES dalībvalstu: Ungārijas,Čehijas,Slovēnijas,Maltas un Kipras piemēram!

Ļoti vājš piedāvājums, kas pašos pamatos nemainīs sistēmu, kas mūs šajā krīzē ir ievedusi. Tāpēc jau cilvēkiem ir taisnība, ka viņi neredz alternatīvu, jo to nepiedāvā neviens, arī ne SCP. Kā es redzu vienīgo risinājumu, nepieļaujot nekādas atkāpes un kompromisus: 1. Jamaina lata politika. Tas jāatbrīvo no piesaistes, nevis jādevalvē. Tomēr, lai saglabātu cenu stabilitāti iekšējā tirgū, jānodrošina ražošanai un valsts pastāvēšanai nepieciešamo resursu, stingri noteiktā apmērā katrai struktūrvienībai, iegāde par valsts valūtu un pārdošana par piesaistītu kursu. Lai valsts iegūtu valūtu, tā visus nodokļus no pārdotajām precēm ārvalstīs iekasē valūtā. Un tērē resursiem tikai tik, cik iekasē. Lai nodrošinātu cenu stabilitāti, valsts arī iepērk pirmās nepieciešamības preces no ārvalstīm, ja tās nav iespējams ražot uz vietas, vai līdz brīdim, kad tās sāk ražot, ko veicina pati valsts, tās pārdod par piesaistes cenām, ar minimālu peļņu. Tā visa īstenošanu par noteiktu samaksu uztic uzņēmējiem. Bet vispār visu orientē uz to, lai pirktu izejvielas ražošanas attīstīšanai, un taisītu valsts pasūtījumus. 2.Resursu politika. Maksimāli izmantot vēja enerģiju, kā ātrāk un vieglāk iegūstamo. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo Latvijai nav savu resursu, kas ir zināms neatkarības apdraudējums, un pamatīgi veicina naudas izplūsšanu no valsts. Lai vēju izmantotu, var pat ražot nelielus vēja ģeneratorus, kurus var iepirkt mājsaimniecības, un tad ar to pelnīt... Lai vēja enerģiju "noķertu" ilgākai lietošanai, var un vajag domāt par enerģijas pārvērsšanu kaut vai tajā pašā ūdeņradī. Un, kad vēja nav, tad enerģiju iegūt sadedzinot šos ūdeņraža uzkrājumus. 3. Ienākumu politika. Pieņemt likumu, ka neviena cilvēka valstī ienākumi nedrīkst būt zemāki par 1.5 iztikas minimumiem. Strādājošajiem vispār būtu jāsaņem 3 šādi minimumi kā minimālā atlīdzība. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo vairākuma pirktspēja nozīmē labu vidi ražošanas attīstībai. Turklāt, ja naudas vērtība krītas saprātīgā ātrumā, tad tas nenodara būtiskus zaudējumus cilvēkiem, piemēram, pensionāriem, līdz atkal tiek atjaunots viņu ienākumu līmenis, kas ar likumu tiek uzdots valdībai. Lai segtu visus izdevumus uzņēmējiem, un saglabātu ienākumus valstij, pie šādiem nosacījumiem to var panākt ar progresīvo ienākumu nodokļiem. Piemēram, 1,5 iztikas minimumi netiek aplikti ar ienākumu nodokļiem, bet tālāk tie attīstās vairākos līmeņos, ar domu, ka vairāk pelnošajiem ir jākompensē zudušie ienākumi valsts kasē. Tas ne tikai palielinās pirktspēju, tātad arī ražošanas iespējas, bet arī mazinās noslāņošanos un "oligarhu" lielumu, tātad viņu iespēju kontrolēt politiku un kropļot demokrātiju, kas notiek šodien. Tas ne tikai veicinātu ražošanas attīstību, bet tieši vairotu vidusslāni, kura šobrīd nav, un kuru esošā politika iznīcina, radot miljonāru saujiņu, un viņu apkalpotājus, kas tuvojas vidusslānim. Smieklīgi, bet šodienas vidusslāņa iznīcināšanas politika tiek attaisnota ar tā radīšanas centieniem... 4.Nākošais ir līdzsvara saglabšāna. Pirmkārt, līdzsvaram ir jābūt visu spēku starpā, tieši ar ietekmes spēku. Tāpēc darba devējiem pilnvērtīgu līdzsvaru var dot tikai arodbiedrības, bet tās var attīstīties tikai tad, ja dalība tajās ir obligāta ar likumu. Otrs, ienākumu/izdevumu līdzsvars. Piemēram, valsts garantē ikvienam pensiju tikai to līdzekļu apmērā, kas ienāk valsts kasē, bet ne mazāku par 1,5 iztikas minimumiem. Ja soc budžets pildās labi, tad, atkarībā no tajā ienākošās naudas daudzuma, valsts nodrošina lielākas pensijas visiem, kas to pelnījuši. Jo tā tad ir arī ikvienā ģimenē un saimniecībā, ka tērē tikai tik, cik nopelna. Tas arī būtu labs stimuls valsts vadītājiem domāt par to, kā attīstīt ražošanu, kā mazināt no valsts izplūstošās naudas dadzumu utt., un tas neradītu kroplības cilvēku dzīves līmeņos. Importa/eksporta politika. Tajā ļoti daudz sakārtotu arī lata politikas maiņa, kas pati par sevi ierobežotu importu, īpaši jau dārgā un nejēdzīgā importa, tāda kā lielie džipi. Turklāt, valsts varētu iepirkt tādas lieta kā noteiktas klases automašīnas un pārdotu cilvēkiem latos par piesaistītām cenām. Un par katru mašīnu cilvēkiem valstij būtu jāmaksā nodeva valstij tāda valūtā, par kādu auto ir iegādāts. godīgi un no valsts izplūstošo naudu ierobežojoši. Importa pārsvars pār eksportu ir pieļaujams tikai tad, ja valsts aizņemas un dara to noteiktu ražotņu, piemēram, sīko elektropreču, bērnu preču, apavu utt. ražošanu, kas nākotnē varētu ja ne pelnīt valūtu, tad vismaz samazināt izdevumus par importu noteiktu preču iegādei... Ir jārada "dzīva ekonomika", kura ir piesaistīta noteiktam ienākumu līmenim, un tad krīze nekad neatkārtosies. Piemēram, "dzīva ekonomika" nozīmē, līdzīgi kā pensiju piemērā, ka palielinātās pensijas tiek maksātas tikai tad, ja būs attiecīgs ienākumu līmenis budžetā, vienaicīgi veicot arī kaut kādus uzkrājumus, kas būtu obligāti kaut kādā apmērā no ienākumiem, kuri pārsniedz minimālās vajadzības jau minēto 1,5 iztikas minimumu nodrošināšanai. Un tā visās lietās. Piemēram, bērnu pabalsti visiem vienādi. Ja kāds ir bagāts, viņš var atļauties no tā atteikties, vai pat valsts viņam to vairs neizmaksā sasniedzot noteiktu līmeni, kā tas ir Apvienotajā Karalistē. Tikai pie mums tā nav... Galvenā doma, tērēt tikai tik, cik ieņem (visās lietās, un tam pakārtot jebkuru mazāku sistēmu lielās iekšienē), ar ļoti retiem izņēmumiem, kad naudu vajag straujai ražošanas attīstīšanai. Tajā pat laikā neatņemama, vidusslāni veidojoša ir prasība pēc pienācīgu minimālo ienākumu nodrošināšanas, jo bez tā nemaz nav iespējama ražošanas, arī kultūras attīstība. Un, pāri visam, progresīvie nodokļi. Protams, vēl ir vajadzīgi demokrātijas mehānismi, kas veicinātu vispārēju attīstīšanos demokrātijā, tautas varā. Lai to izdarītu, vispirms vajadzētu: 1. Likumu, ka Saeima tiek ievēlēta no apgabalus pārstāvošiem cilvēkiem. Un šiem cilvēkiem ir jābūt zinošiem un pieredzējušiem ne tikai valsts pārvaldes un ekonomikas jautājumos, bet arī cilvēku attiecībās, arī ģimenes līmenī. Jo tikai šādi cilvēki var zināt, kas ir svarīgi, un tikai tādi būs atbildīgi pietiekoši, lai lemtu par tautu. Tāpēc es pat ierosinātu, ka balotēties vēlēšanās drīkstētu tikai tie cilvēki, kuriem ir vismaz 40 (+/-5)gadi, un kurš ir ar pieredzi sabiedriskās aktivitātēs, tieši politikā. Lai šādu pieredzi iegūtu, nākas ieviest dzīvē nākošo punktu. 2. Maksimāli censties iesaistīt sabiedrību sabiedriskās, politiskās aktivitātēs. To panāk, nodrošinot ienākumus sabiedriskajām organizācijām, atkarībā no to pārstāvju skaita. Piemēram, ja kāda organizācija spēj savākt 50 AKTĪVU cilvēku pārstāvniecību, tad valsts viņiem nodrošina kādu satikšanās telpu īri, un piemaksu par katru biedru noteiktas summas apmērā. Lai šādu summu saņemtu, piemēram, 3 latus par katru biedru (papildus īres maksai) katram organizācijas biedram būtu jāiemaksā savi 3 lati organizācijas kasē ik mēnesi, kā arī jāapmeklē vismaz 50% no tās organizētajiem pasākumiem. Šādām organizācijām varētu arī ziedot JEBKURU SUMMU kāds no tās biedriem, ar nosacījumu, ka viņš TIKPAT LIELU SUMMU iemaksā arī valsts kasē tieši demokrātijas stiprināšanas pasākumiem... Tātad, ja kāds patiešām vēlās demokrātiju, viņš veicina arī visu citu organizāciju ienākumus, nevis veido vienu zombiju iestādi savu interešu pārstāvēšanai. Un tie ir divi būtiskākie ienākumu veidi ikvienai organizācijai. Turklāt, šādus maksājumus varētu saņemt ikviena, kaut vai suņu mīļu organizācija, ar nosacījumu, ka viņi piedalās noteiktā daudzumā dažādu pasākumu, kas domāti zināšanu attīstīšanai par valsts pārvaldi un ekonomiku, dažādos diskusiju pasakumos starp dažādu viedokļu pārstāvjiem šajos jautājumos. Tā tiktu veicināta arī visas pārējās sabiedrības iesaistīšanās. Protams, var runāt arī par citām summām, bet tas šobrīd nav svarīgākais. Caur šiem mehānismiem tiktu nodrošināts, ka cilvēki ilgstoši tiek izglītoti un attīstās politiskajās zināšanās, un ne tikai, kā arī viens otru noteiktā apgabalā iepazīst, lai varētu izdarīt labāko izvēli Saeimas vēlēšanās. Un tad patiešām varētu teikt, ka Saeimā ir labākie un gudrākie, ne tā kā tagad, kad tur var būt 18 gadīgi nepieredzējuši jaunieši, dziedātāji, ārsti utt, kuriem Saeima ir tikai naudas pelnīšanas veids, un kuri vispār ir tālu no izpratnes par valsts būtību un sūtību. Un cilvēkus, kuri drīkstētu tik izvirzīti uz vispārējām vēlēšanām, drīkstētu izvirzīt un izvirzītu tieši tie cilvēki, kuri aktīvi piedalās šajās sabiedriskajās organizācijās. Tad tiktu izvirzīti zināmi un zinoši cilvēki, un tieši tie labakie jau pašā sākumā, no kuriem veiksmīgāie iekļūtu Parlamentā. 3. Tautas vēlēts prezidents. Šim amatam arī kandidātus izvirzītu no attiecīgo, aktīvo un jau zināmo cilvēku vidus, un tad viņš arī būtu zināms un zinošs valsts pārvaldes jautājumos, ar savu vīziju jau ilgi pirms ievēlēšanas. Un tad viņš varētu mēģināt pārliecināt sabiedrību par savu vīziju, nevis vienk kaut kādām manipulāciju reklāmām. Un tad tās vēlēšanas varētu būt pat vairākās kārtās, līdz viens iegūst vairākuma atbalstu. Šāds prezidents būtu Tautas Prezients, un viņam būtu reāla vara un pat pienākums darīt visu, lai īstenotu savu vīziju, un lai atkāptos, ja tas izgāžas. Šāds Prezidents būtu atbildīgs par valdības izveidošanu no profesionāļiem, un viņš būtu tās "virsvadītājs" jeb ideoloģiskais vadītājs. Tas nozīmē, ka viņš savu vīziju īsteno caur valdību, bet Parlaments ir kā pretspēks Prezidentam un valdībai, pārsvarā domāts likumu pieņemšanai, diskusijas par labākajiem risinājumiem uzturēšanai starp Parlamentu un valdību. Bet valdībai būtu tiesības pieņemt pagaidu, bet tūlītēju risinājumu jebkurā jautājumā, jo vilcināšanās bieži vien ir ārkārtīgi slikta. Sobrīd ir tā, ka Parlaments kopā ar valdību neviedo viens otram pretspēku, kas ir ļoti būtiski valsts pārvaldīšanā, bet abi ir tikai "īkšķi" kaut kādu naudas maisu rokās, kamēr Prezidents vispār nav nekas. Un viņi visi pārsvarā ir nejauši garāmgājēji politikai, ļoti vāji orientējas ekonomikā un sabiedrības vadīšanā. Tāda lūk, ir mūsu šodienas demokrātija, kura neko citu, kā no krīzes uz krīzi krītošu ekonomiku radīt nav spējīga. Un nebūs arī turpmāk, ja kas būtiski nemainīsies. Tas īsumā un tikai par pašu galveno!

Viens solis uz priekšu, bet divi atpakaļ.

Lai saniegtu mērķi, bija nepieciešams 13. datumā, tumsā, pilnmēnes laikā "uzkarsēt" ļautiņus Vecrīgā, Doma laukumā, kuru ieskaij vitrīnas, biezi mūri un šaura sienas, tad skriet uz TV un apvainot policiju "mazspējā" , nu smieklīgi, Pabrik, pat nožēlojami, diemžēl....

Viss izskatās labi, ja vien nebūtu bez seguma.

PAKARIES !!!

Lellīt, tu jauc, Pabriks un Štokky ir vieni no mums, viņi netraucēs. Pērn vēl viņiem no parazītu kopējās kases miljonu ceļamaizē iedevām, lai sāk jauno projektiņu, diskreditē opozīciju un varam netraucēti visi kopā turpināt laupīt un parazitēt... Lellīt, tu nespēj pret mums cīnīties, jo tev tam prātiņš par īsu.

Jāāā..un lai mēs taukmūļinie parazīti varētu netraucēti turpināt laupīt.... Kā tad, riebekļi, kā tad!!!

Ko darīt tālāk? Pietiks ar pieciem uzdevumiem. 1. Atzīt, ka visa pirmā SCP akcija (pensiju referendums) bija stulba, bet ticamāk – jau sākotnēji apzināti nelietīga un ciniska iecere valsts budžeta graušanai un/vai sabiedrības šķelšanai. 2. Atzīt, ka otra akcija (13. janvāra „tautas sapulce”) bija lielāku shēmu ietvaros smalki izplānota manipulācija, lai saaicinātu pūli un, neko nepiedāvājot, izprovocētu to uz masu nekārtībām un veicinātu tālāku sabiedrības šķelšanu. 3. Atzīt, ka SCP nav kompetentas un darbotiesspējīgas komandas, zinošu cilvēku, kuriem varētu uzticēt atbildību par valsti, it sevišķi šajos smagajos apstākļos un, ņemot vērā, ka SCP nav nekāda daudz maz konstruktīva un pielietojama plāna situācijas uzlabošanai Latvijas tautsaimniecībā. 4. Atvainoties Latvijas sabiedrībai par daudzajiem meliem, visām sastrādātajām nelietībām un provokācijām, kā arī atvainoties tiem partijas biedriem, kas SCP iestājušies, nesaprotot, ko dara. Vislabāk – atklāti izstāstīt arī to, kā uzdevumus pilda šī marionešu organizācija, kas ir tās patiesi saimnieki un cik liela apjoma kaitniecību tie veic Latvijā. 5. Aizklapēt bodīti ciet, klusi, klusi notīties, nokaunēties un nekad vairs nemēģināt līst atpakaļ politikā. Pabrik, parādi, ka esi godavīrs un tiešām spēj pieņemt lēmumus pēc sirdsapziņas, nevis tikai spēlēt apšaubāmas lomas sliktās izrādēs!

Taisnība "Dienai", šādi infantili "plāni" ir vistīrākā kaitniecība. Jebkurš šāds politisks veidojums, kurš mēģina uzdot, ka viņi pasēžot un pabakstot ar pirkstu debesīs, ir izgudrojuši nez kādus revolucionāros risinājumus tautsaimniecības glābšanai, ir visprastākie meļi. Kā te kāds komentētājs bija minējis - "priekšlikumi tautas labā"? Attopieties! Latvijā valdība taču nestrādā uz kādas vientuļas salas - ir trīspusējā padome, tautsaimniecības padome un vēl n konsultatīvu institūciju, sadarbībā ar kurām notiek ekonomiskās politikas veidošana, tiek ievērota noteikta pēctecība, savietojamība utt. Protams, vienmēr var diskutēt cik efektīvi notiek šī biznesa vides uzlabošana, kā sekmējas sadarbība, bet ar šādu diletantu izgājieniem iespējams tikai sagraut pat to trauslo vidi, kas ir. Ieklausieties taču uzņēmējos: paklusējiet un netraucējiet viņiem strādāt! Ko tik briesmīgu, kā šis Štokenburgeru murgojums, nudien nav nācies redzēt, šķiet, kopš Zīgerista laikiem.

It kā jau jāteic paldies, ka Pabriks un Štokijs noorganizēja akciju, bet sāji metas ap dūšu. ES VIŅIEM NETICU. Ir jānāk citam spēkam...sorry veči, es jūs uzmetu. es jums neticu...nevienam, kas saistīts ar šo saeimu - NETICU! Jādibina no partijām neatkarīga TAUTAS FRONTE.

Jums ir pilnīgi taisnība. Vai nu Pabriks ir no teksta kaut ko izlaidis, vai nu absolūti neorientējās kas uzņēmumiem ir izdevīgi. Un kas tas vispār par likumu par nodokli no apgrozījuma. Kaut kas līdzīgs bija krievu laikos, kad amatniekiem bija jāmaksā noteikts procents no apgrozījuma.

Godīgi teikšu - lai kā man riebtos Tautas partija, Latvijas Pirmā partija ar saviem krusttēviem, politiskās prostitūtas ZZS un TB/LNNK (ar kaunu atzīstos, ka mēdzu balsot par tubiķiem), liekuļi Jaunais laiks, kā arī dažādas krāsas Maskavas pakalpiņi, es NEUZTICOS pilsonim Pabrikam un visam šim Štokenberga projektam. Kāpēc? Diemžēl, man ir laba atmiņa un es atceros, kā Pabriks uzvedās, būdams Kalvīša "solidārais pasažieris vienotajā valdības laivā" kampaņā pret Loskutovu un KNAB. Solidaritāte ar savējiem pāri visam. Paskarieties "Kas notiek Latvijā?" kaut vai 2007.gada 17.oktobra ierakstu - www.knl.lv . Jā, KNAB nebija eņģeļi, bet neslēpta piedalīšanās politiskajā pasūtījumā ir apkaunojums. Turklāt es mēdzu šad tad palasīt šīs un agrāko Saeimu stenogrammas (www.saeima.lv), kur neskaitāmie "tautas aizstāvji" citos laikos dziedājuši pavisam citas dziesmas un metuši kažokus uz nebēdu. Pretīgu liekuļu un meļu bars.

Ja jau mēs te tādi nejēgas komentētāji, tad varbūt kāds advancētais komentētājs varētu man - nejēgai "pārtulkot" šo Pabrika kārtējo Mēs Mums Mūsu uzsaukumu, lai arī es savā nejēgas prātā atrastu starp daudzajām pamācībām KAS jādara arī kādu mazu pamācību KĀ lai to izdara. Šādus janvāra tēžu apkopojumus senajos melnajos laikos salasījos sējumiem...

Kur tad nu vairāk var aiznest , kā valdība ir atļāvusies? Kāda tad tur vēl palīdzības vajadzīga? Vai tad 24 miljardi latu parādos vēl nav par maz ?