Ko nozīmē slimot krīzes apstākļos?

Vēlos precizēt, ka ģimenes ārsts ārstē nevis vienu konkrētu slimību, bet konkrētu pacientu viņa ierastajā vidē. Ģimenes ārsts pārzina plašu saslimšanu loku dažādās specialitātēs, piem., ausu, acu, ādas, iekšķīgās slimībās, noteiktā līmenī jeb biežāk sastopamajos un vieglākajos gadījumos, bet speciālists pārzina vienu specialitāti dziļumā, taču nevar sniegt konsultācijas citās jomās. Novēlu, lai katram izdotos atrast savu ģimenes ārstu, kuram viņš uzticētos, lai veidotos veiksmīga sadarbība veselības jautājumu risināšanā!

Starp citu painteresējos, kam vajadzētu nodarboties ar manas slimības (Cowden's disease) kontroli. Rakstīts, ka speciālistu komandai, pirmkārt, ginekologam, dermatologam un ķirurgam. Un nekāda ģimenes ārsta......Izņemot, protams, pie mums....

Manuprāt pie mums ir izkropļota ģimenes ārsta ideja, jo normālā valstī cilvēki tur iet, ja sāp, piemēram, auss vai mugura vai vēders, vārdu sakot stāvokļos, kad pie mums iekampj tableti, uzsmērē krēmu un uz priekšu ar smaidu uz lūpām. Un ja cilvēks vienkārši iet, jo viņam kaut kas sāp, tiešām ir nepieciešams ģimenes ārsts, jo tad nav ne mazākās vēlmes uz labu laimi skraidīt no viena ārsta pie otra. Toties pavisam cita lieta ir rūdīts hroniķis, lai gan piekrītu, ģimenes ārsts, piemēram, var izklausīt plaušu slimnieka plaušas, taču neko citu, kā trokšņus viņš tur nesaklausīs, tāpēc vienalga nosūtīs tālāk. Turklāt ir gadījumi, kad situācija ir absolūti skaidra, piemēram, ja vīrietis nespēj lāgā pačurāt. Tur nu nav jābūt mediķim, lai zinātu, ka ģimenes ārsts viņam nekādi nespēj palīdzēt, tikai iztērēt laiku un naudu.....

Bet, lai nejauktu galvu, viens jautājums: ko tādu ģimenes ārsts var ārstēt, ja viņam nereti nav ne vismazāko iespēju uzstādīt diagnozi? ....Jā, tieši tā, jo ar tām diagnozēm, ko ģimenes ārsts spēj noteikt un ārstēt, pie mums ļoti bieži nemaz pie ārsta neiet, ne jau velti vairumam no rindā sēdošajiem ir nepieciešami papīri. Un, kad šie papīri ir sarakstīt, nekam citam visbiežāk nepaliek laika. Protams, ja dakteris netaisās sēdēt ilgāk.

1) Paldies, protams, ka atgādinājāt par sadalījumu, taču vienalga sanāk, ka ģimens ārstam ir jāzina viss, jo citādi no viņa ārstēšanas nekāda labuma nav; 2) Arī ar pārsiešanu problēma ir tā, ka negrib tie ģiemenes ārsti neko pārstiet, turklāt arī pats ķirurgs nereti vēlas uzmest aci tam, ko pats ir sastrādājis, taču vienalga arī tad cilvēkam tikko viņš ir izrakstījies, jāskrien pie ģimenes ārsta pēc nosūtījuma. 3) Par hroniskajiem slimniekiem vispār nav ko runāt, jo šajā gadījumā tam, kas slimnieku aprūpē, ir jāpārzina pirmkārt visas zāļu lietošanas blakusparādības un jāprot tās atšķirt gan no simptomiem, kas liecina par saasinājumu, gan no citas slimības simptomiem, tāpat ir jāpārzina visu zāļu savstarpējā mijiedarbība, kas, īpaši, ja pacients lieto vairākas zāles, ir nopietna lieta. 4) Arī ar organizēšanu ir švaki, kaut vai tāpēc, ka ģimenes ārsti vienkārši nav informēti par mūsu valstī pieejamajām iespējam- ne velti tik daudzi raujas ārstēties ārpus Latvijas. Tuklāt, kā, īpaši, ja slimības ir vairākas, lai ģimenes ārsts izvērtē, cik smaga ir situācija ar ko sākt, bet kas var pagaidīt. Tipisks piemērs bija puišelis ar muguras muskuļu distrofiju: ģimenes ārsts neko citu kā barot viņu ar plaša spektra antibiotikām vienalga nespēs, taču, pat nerunājot par to, ka šādas antibiotikas ir toksiskas, pret jebkuru no tām ar laiku veidojas rezistence, kas var būt īpaši nepatīkami, ja švako muguras muskuļu dēļ plaušas nespēj darboties kārtīgi; 5) Par tām tiesībām izrakstīt kompensējamos meidkamentus: esmu bijusi pie daudziem ārstiem un liela daļa no viņiem pat parastos neizraksta: piemēram, piektdien pēcpusdienā aizeju pie ārstes, viņa uzraksta slēdzienu un es gaidu līdz pirmdienas vakaram, lai saņemtu no ģimenes ārstes recepts (labi, ka pieņēma, kā akūto).... Un jebkurā gadījumā papīru ir par daudz, turklāt šķiet ne tikai ārstiem, bet arī ierēdņiem, jo pretējā gadījumā ierēdņu neizdarībai un muldēšanai izskaidrojums ir pavisam slikts.

Tur jau ir tas pārpratums, ka tiek uzskatīts, ka, tā kā ģimenes ārsts nevar zināt visu, tad ir tikai nosūtītājs pie citiem speciālistiem... Vēlos viest kaut nedaudz skaidrību, proti, ir nodalīta ģimenes ārstu un citu speciālistu kompetence, kas nosaka rīcību dažādu saslimšanu gadījumos: 1) pirmais līmenis – ģimenes ārsts izvērtē pacienta veselības stāvokli un ārstē saslimšanu patstāvīgi; 2) otrais līmenis – ģimenes ārsts ārstē saslimšanu patstāvīgi, ja nepieciešams, izmantojot citu specialitāšu ārstu konsultācijas; 3) trešais līmenis – ģimenes ārsts slimības diagnozes apstiprināšanai un turpmākai ārstēšanai nosūta pacientu citu speciālistu aprūpē, kopā ar šiem speciālistiem piedalās pacienta ar hroniskām saslimšanām terapijas rezultātu un veselības stāvokļa novērtēšanā un pēc pacienta izveseļošanās vai hroniskās saslimšanas paasinājuma beigām turpina pacienta veselības stāvokļa pastāvīgu novērošanu un organizē viņa rehabilitāciju; 4) 4. ceturtais līmenis – ģimenes ārsts diagnosticē un nosūta pacientu turpmākai ārstēšanai stacionārā, lai nodrošinātu dzīvības uzturēšanu, kā arī lai uzsāktu ķirurģisku vai traumu ārstēšanu, un pēc pacienta izveseļošanās organizē viņa rehabilitāciju un citu specialitāšu ārstu rekomendāciju izpildi. Turklāt šis kompetenču sadalījums ir apstiprināts ar Ministru kabineta noteikumiem. Par pārsiešanu un šuvju noņemšanu – šīs vienkāršās procedūras var veikt ģimenes ārsts, varbūt tomēr ar tik vienkāršām lietām ķirurgu nevajadzētu noslogot, lai viņš varētu veikt sarežģītas operācijas. Tāpat arī jāpiebilst, ka citās valstīts hronisko pacientu aprūpi veic ģimenes ārstu māsas un tikai situācijas pasliktināšanās gadījumos pacientu nosūta pie ģimenes ārsta, kurš izvērtē vai spēj pats palīdzēt, vai ir jānosūta pie speciālista. Arī speciālisti (tāpat kā ģimenes ārsti), kuriem ir līgums par valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, var nosūtīt pacientus uz izmeklējumiem un konsultācijām, un daļai speciālistu arī ir tiesības izrakstīt kompensējamos medikamentus, piemēram, endokrinologam vai acu ārstam. Katram ir sava vieta veselības aprūpes sistēmā. Tas, cik efektīva ir veselības aprūpes sistēma, ir atkarīgs no valsts institūciju aktivitātes savu iedzīvotāju interešu nodrošināšanā.

Jebkurā gadījumā, ja jau pie mums uzskata, ka ģimenes ārsts ir vienīgais, kas spēj novērst liekus izmeklējumus, terapijas un manipulācijas, sanāk, ka ģimenes ārstam ir jāzina absolūti viss, arī jāprot lasīt rentgena, ultraskaņas, tomogrāfa un MRI uzņēmumi, jāprot noteikt, kas radījis izmaiņas laboratorisko analīžu rezultātos....Ar Latviju sanāca, kā krievu parunā: Liec muļķim dievu lūgt, un viņš pieri pārsitīs.

Ģimenes ārsts labākajā gadījumā spēj norādīt, pie kura ārsta jāiet akūtas problēmas gadījumā, tāpat var izpildīt speciālista norādījumus par to, kad un uz kādiem izmeklējumiem slimnieks jāsūta, un kad jānosūta atpakaļ pie speciālista un, protams, ģimenes ārstam ir jāizraksta kompensējamie medikamenti, par kuru izrakstīšanu likuma priekšā atbild speciālists, kas tomēr pats tos izrakstīt nedrīkts. Vēl ir tāds svarīgs komponets kā profilakse, tikai, kamēr saraksta visiem hroniķiem nepieciešamos papīrus, 20 minūtes ir cauri un profilakse paliek galīgā pakaļā.

Nez vai, jo ir simtiem slimībuj, ko ķirugs pat gribēdams nespētu ārstēt, turklāt, ko ģimenes ārsts var pateikt ar savu stetoskopu un tonometru? Tik un tā sūtīs pie speca, kas aizsūtīs uz izmeklējumiem uz kuriem, tiesa, varēs iet tikai ar ģimenes ārsta nosūtījumu, un, kad būs saņemti rezultāti, tad specs, nevis ģimenes ārsts, spriedīs, kas jādara.

Slimību ķirurgam jāzina mazāk kā ģimenes ārstam. Slimnieku ķirurgam 100 reižu vairāk, atceries katru.

Medicīnas pakalpojumi ir pieejami tikai pārtikušiem cilvēkiem,jo patiesībā jau sen ir maksas medicīna.Lai noskaidrotu diagonozi pēc pleca traumas man ar ārsta nosūtījumu ultrasonogrāfijas izmeklējums būs pieejams tikai jūlijā(trauma martā),maksās 35ls.Pie speciālista bez izmeklējuma nav jēga iet,vienalga nāksies iet otreiz,tātad maksāt divreiz.Ja ar nosūtījumu-5ls,gaidot rindā minimums 2nedēļas,bez nosūtījuma tūlīt par 35 ls. Vai to var samaksāt saņemot 130 ls pensiju?Lai ārstētu būs jāpērk arī zāles.Un visu šo gaidīšanas laiku ir stipras sāpes.

Runa nav par tiem uzdevumiem, ko ģimenes ārsti pārzina labāk, bet gan par tiem, ko pārzina labāk speciālisti, jo, piemēram, lai arī ģimenes ārstam ir vispārīgs priekšstats par hronisko slimnieku aprūpi, taču speciālists to vienalga zina labāk, kaut vai tāpēc, ka viņam to pārzināmo slimību sanāk mazāk. Tāpat arī plānveida operāciju organizēšanā ģimenes ārstu pīt iekšā nav ne vismazākās vajadzības, jo ķirurgs noteikti zina labāk, ko dara, turklāt arī tas, ka pirms operācijas ir nepieciešamas analīzes, bet pēc tam -pārsiešana un šuvju noņemšana, ir neapstrīdams fakts, tāpēc, ja vien dakteris izrakstā nav uzrakstījis, ka šuves noņemt pēc dzīvesvietas (un arī tad lielāka jēga ir no ķirurga), tad nav ko slimnieku pēc norīkojumiem trenkāt.

Pabrika kungam /kā Saeimas deputātam/ ir visas iespējas cīnīties par to, lai veselības aprūpei konsekventi tiktu izdalīti ne mazāk kā 7 procenti no valsts budžeta /kā tas ir citās Eiropas valstīs/. Pie mums veselības aprūpei atvēl divas reizes mazāk līdzekļu - ko tad mēs varam gribēt? Plus vēl Veselības ministrija ar savām struktūrvienībām, kurās "strādā" simtiem papīra grēdu ražotāju. Kam šie birokrātijas džungļi vajadzīgi? NEVIENAM - tikai viņiem pašiem, jo par to labi maksā. Tā aiziet nauda, kuru varētu izlietot reālu slimnieku ĀRSTĒŠANAI. Runāt par kaut kādu veselības apdrošināšanu ir noziedzīgi. Privātfirmas pelnīs bez vismazākās piepūles, bet cilvēki maksās vēl vienu nodokli. Mēs taču jau tagad maksājam sociālo nodokli - veselībai nauda jāizdala no tā, un nebūs nekādas liekas ķēpas.

Pasaules Veselības organizācija 2008. gada pārskatā ir norādījusi, ka speciālisti var pildīt uzdevumus, ko labāk pārzina un veic ģimenes ārsti un māsas, taču tas veicina neefektivitāti, ierobežo pieejamību un atņem pacientiem iespēju vispusīgai aprūpei. Turklāt, ja veselība tiek uztverta kā prece un tiek iegūta pret peļņu, tad jau iepriekš ir skaidrs, ka tā sekas ir nevajadzīgi izmeklējumi un procedūras, ilgāka uzturēšanās slimnīcā, augstākas izmaksas un to cilvēku izslēgšana, kuri nevar samaksāt.

Štrunts pa to ceļu, jo kvotas, cerot, ka ļaudis samaksās, var noteikt uzreiz, taču, ja pavēro, cik lielu daļu vizītei atvēlētā laika ārsti tērē papīru rakstīšanai....Arī speciālisti, jo papīrs ģimenes ārstam, papīrs tam, papīrs šam....