Gruzijai nebija citu iespēju, kā atbildēt uz virkni politisku un militāru provokāciju D-Osetijā, kuras tika organizētas šīs nedēļas sākumā pret Sakojevu (Gruzijas administrācijas vadītājs D-osetijā, kā arī pret gruzīnu ciemiem Dienvidosetijā), kā arī Krievu artilērijai bombardējot Gruzīnu ciemus. Krievija cer īstenot stratēģiju, kas tai deva veiksmes stāstus Abhāzijā un agrāk Piedņestrā. Tāpat Krievija grib ne tikai iegūt ietekmi reģionā, bet neļaut NATO decembrī Gruzijai piešķirt MAP un iedregāt ticību rietumiem un Gruzijas ekonomiskai izaugsmei.
Ir nožēlojami, ka vakar, 8. augustā, Eiropas Savienības dalībvalstis nespēja vienoti nosodīt Krieviju, jo, lai arī ES prezidējošā valsts Francija ierosināja paziņojumā minēt Krievijas vārdu, Vācija, Itālija un Spānija tam iebilda. No EDSO nav ko gaidīt daudz zinot šīs organizācijas uzbūvi un izdzīvošanas perspektīvas. Ir noteikti jāpiekrīt Makeinam, par to, ka steidzīgi ir jāsasauc NATO drošības padome, jo Gruzija ir politiski NATO kandidātvalsts un tas, kas notiek pašreiz Kaukāzā skar visu mūsu drošību. NATO ir jāreaģē un NATO dalībvalstīm ir nopietni jādomā, kādus miera uzturēšanas spēkus sūtīt uz Gruziju tuvākā vai tālākā nākotnē. Pareizs ir arī Kondolīzas Raisas aicinājums Krievijai atvilkt karaspēku. Es teiktu, vienkārši izvākt karaspēku no Gruzijas.
Kas attiecas uz pašu Gruziju, šķiet šis ir pēdējais mirklis, lai Gruzija izstātos no tā saucamās Neatkarīgo Valstu Savienības, ja jau viena no šīm valstīm uzbrūk otrai. Patiesībā, nesaprotu, ko īsti Gruzija tur darīja visus pēdējos gadus. Kopumā mēs redzam, ka francija ar Sarkozī priekšgalā ir gatava ciešāk sadarboties ar ASV un Lielbritāniju pasaules drošības jautājumos un tas mums šeit Latvijā ir jāņem vērā. Arī runājot par Latvijas pozīciju, tagad aicināt uz diplomātiskiem risinājumiem ir jau par maz. Ir jāmeklē iespējas izdarīt politisko spiedienu uz mūsu sabiedrotajiem Eiropā, lai tie ieņemtu pārliecinošāku pozīciju attiecībā uz atbalstu Gruzijai, nevis aizbildinātos, ka trūkst informācijas. Iepriekšējā pieredze par Krievijas gaisa pārkāpumiem Gruzijā rāda, ka pirmatnējā informācija par Krievijas vainu ir vienmēr apstiprinājusies. Tā ir arī šoreiz. Tālāk jautājums ir par mūsu trīs Baltijas valstu savstarpējo sadarbību šādos jautājumos. Izskatās, ka atkal Lietuva ir visaktīvākā, vakar paziņojot, ka nosūta uz Tbilisi Petru Vaitekunu. Kāpēc mēs neveidojam kopīgu lobiju Eiropā, varbūt arī kopā ar Ziemeļvalstīm? Kāpēc nemēģinam aktivizēt Gruzijas draugu grupu? Beigu beigās, valsts augstākajām amatpersonām ir jānāk ar stingriem, drosmīgiem paziņojumiem un jālobē Gruzijas intereses kopīgi ar citām līdzīgi domājošām ES valstīm visur kur vien tas iespējams. Ārlietu komisija sanāk tikai trešdien. Kāpēc nav neviena paziņojuma no Latvijas parlamenta vadošajām amatpersonām, kas ieņem atbilstošas pozīcijas? Lai apturētu Krievijas agresiju, par daudz pūļu nevar būt.
Visu beidzot, tas ir jautājums par Latvijas sabiedrību. Ja mēs spējām aktivizēties Tibetas jautājumā, mums arī šoreiz ir jābūt gataviem demonstrēt ne jau pie Gruzijas vēstniecības, lai iestātos par mieru. Krievijas prezidents un premjers ir vienoti un smejās par tādiem aicinājumiem. Mūsu sabiedrībai ir jāstāv pie Krievijas vēstniecības un jāprasa nekavējoties atstāt suverēnās Gruzijas teritoriju un nebūtu par ļaunu pie dažas labas ES valsts vēstniecības stāvēt ar plakātu un pieprasīt beidzot kaut ko darīt. Tas varētu dot rezultātu, jo šīs valstis ir demokrātiskas un daudziem tās pilsoņiem ir apnikusi bezprincipiālā Čemberlena tipa attieksme pret Krievijas pieaugošo varas kāri, aroganci un spēka politiku. Krievijai arī nepatīk, ka sabiedriskā doma ir pret to un tas ir tas mazumiņš, ko varam darīt. Diemžēl rietumi kārtējo reizi nav bijuši gatavi, bet Krievija ir jāaptur.