Nepiesaucu šo vārdu, lai atgādinātu par ekonomikas lejupslīdi, finansu grūtībām vai sabiedrības uzticības zudumu politiskajai elitei. Tā ir patiesība un mēs visi to zinām.
Piesaucu krīzi tādēļ, lai atgādinātu par šī vārda sākotnējo jēgu. Krīzes vārds ir cēlies no grieķu ‘krisis’, kas nozīmē lemt, tiesāt, nonākt pie strīda atrisinājuma. Tātad, nonākt pie skaidrības.
Šādi interpretējot, krīze ir apsveicama. Jo mums kā sabiedrībai tiešām ir fundamentāli jautājumi, par kuriem joprojām neesam tikuši skaidrībā, bet bez šīs skaidrības tālāks ceļš nav iespējams.
Galvenais no šiem jautājumiem ir par to, kādās vērtībās mēs balstām savu valsti. Vai mēs kā sabiedrība esam pieņēmuši, ka godaprātu, kompetenci un patiesumu var vairot, tos atšķaidot? Vai esam noticējuši, ka vīna būs vairāk un pietiks ilgāk, ja tam piejauks pietiekami daudz ūdens? Mēs šobrīd dzīvojam atšķaidīšanas un saduļķošanas laikā, bet caur šo krīzi mums ir jātiek pie skaidrības.
Māksla ir viens no drošākajiem šīs skaidrības avotiem. Tā ir saglabājusi spēju tieši uzrunāt, spēju aizkustināt, spēju iedvesmot. Tā izaicina. Tā sniedz mierinājumu. Tā rada. Un tā sniedz mums īstuma pieredzi. Un tieši īstuma pieredze vairāk kā jebkas cits dod mums cerību šajā duļķu un atšķaidītības laikā.