Par gaismu Pīters Terezakis runā gan kā aizlūguma sveci, gan kā metaforu zemes novārdzināšanai, minot varenās zvejas flotes, kuru izstarotā gaisma pārspēj Buenosairesas nakts gaismas. Viņa paša gaismas, milzīgu instalāciju formā, novērojamas lielizmēra fotogrāfijās Rīgas Mākslas telpā. Kā bākas tās ved cauri sirreālām, tuksnešainām ainavām Kalifornijas Nāves ielejā un navahi indiāņu svētajā zemē. Savus darbus amerikāņu instalāciju mākslinieks iededzina uz dažām minūtēm krēslā, īsi pirms saulrieta, kad mainās gaismas. "Tuksnesī ir vairāk spēka, enerģijas, tas ir mistiskāks. Pirms saulrieta ir neliela vēja brāzma, indiāņiem ir īpašs vārds tai," paskaidro Terezakis, kas līdzdarbosies Rīgas svētkos, — Rīgas mākslas telpā notiekošajā ASV, Meksikas, Lielbritānijas un Latvijas mākslinieku multimediālajā izrādē Zaļa Zeme, Gaiša Debess, kas apskatāma vēl šodien. Viņa dzīvesbiedre horeogrāfe Elisona Grīna šim nolūkam ir radījusi dejas improvizācijas izrādi. Grīna veido dejas un kustības "vārdnīcu", iedvesmojoties no vietām, kuras viņa apmeklē. Dejotāji veido kinētisku sarunu ar Terezaka vizuālajiem tēliem, ko piedāvā viņa izgaismoto ainavu video un fotoattēli. No Latvijas puses izrādē piedalās horeogrāfe Olga Žitluhina.
"Tas sākās pirms 13 gadiem," paskaidro Terezakis, "esmu inženieris pēc izglītības. Tad atklāju, ka 60.gados bija grupa E.A.T. (Experiments in Art and Technology jeb Eksperimenti mākslā un tehnoloģijā), kuru bija dibinājuši Roberts Raušenbergs, Roberts Vitmans un Billijs Klūvers, ar ko man bija lieliska iespēja strādāt kopā. Tam, ko es darīju, bija precedents, vieta mākslas kanonā." Tiesa, pašas tehnoloģijas viņu nemaz sevišķi neinteresē. Vairāk to garīgie aspekti. "Manas garīgās audzināšanas dēļ tas ir kļuvis kas vairāk, kā tikai gaismu iespraušana zemē. Baznīcā mēs liekam sveces smiltīs, aizlūdzot par kādu, vai pieminot kādu. Spraužot zemē šos gaismas ķermeņus, es domāju par visiem cilvēkiem, kas ir bijuši labi pret mani un rādījuši man ceļu. Bet vispār es pat neesmu 100% pārliecināts, kādēļ es daru to, ko daru, tā ir kā apsēstība."
Mirusī daba
Terezakis ir dzimis ASV, bet viņa vecvecāki no mātes un tēva puses ir no Grieķijas. "Viņi izbēga turku okupāciju un badu. Citādi jau mēs būtu palikuši Grieķijā," mākslinieks norāda. Viņa tēvs bija grieķu ortodoksālais priesteris, kā arī dabas mīļotājs, kuram patika pastaigāties, medīt, zvejot. "Tā kā es biju ļoti priviliģēts, ka varēju ko tādu piedzīvot. Taču es vairs neuztveru šīs lietas pašsaprotami, jo tās mainās," paskaidro Terezakis, "zeme, kas 200 gadu kalpojusi lauksaimniecībai, pēkšņi ir kļuvusi par dzīvojamo māju būvlaukumu. Mazam lauku ceļam, kas bija piemērots lauksaimniecības un retas satiksmes vajadzībām, pēkšņi jāiztur tūkstošiem ģimeņu satiksme. Es redzu vecās takas, kur senāk skrēja bizoņi un brieži, nobetonētas un ar ēkām."
Viens no iemesliem, kādēļ Terezakis sāka fotografēt nakts debesis ar zvaigznēm ir tāpēc, ka piesārņojuma dēļ zvaigznes vairs nevar tik skaidri redzēt. "Mēs aizmirstam, kur mēs esam, kur mēs dzīvojam, kas ir svarīgi, kas ir mūsu vieta Visumā. Ja neredzi zvaigznes, cik mazs esi, tu zaudē mēroga sajūtas un uzskati par svarīgu nesvarīgas lietas. Bet kas ir svarīgs? Dzīve, zeme, rītdiena, nākamā paaudze." Šajā nolūkā Terezakis, kas pasniedz XX gs. mākslu un tehnoloģiju vēsturi Kalifornijas universitātē Sandjēgo un Ņujorkas Vizuālo mākslu skolā, arī organizē pasākumus Svētās debesis, svētā zeme, kas ir sava veida ceremonijas, kur cilvēkus aicina kaut ko atdot zemei, kaut vai pili ūdens, jo parasti cilvēki ir paraduši tikai ņemt no zemes. "Amerikāņi, šķiet, ļoti labi apzinās ekoloģiskās briesmas, šķiet, runā par to, šķiet ,rīkojas, taču ir grūti pateikt, kas ir modes dēļ, kas patiesi. Joprojām Kalifornijā redzu braucam ar mašīnām, kas ārprātīgi rij benzīnu, turklāt mašīnā sēž viens vai divi cilvēki. Taču, par laimi, ņemot vērā, ka benzīna cenas tagad ceļas līdz tādam līmenim, kādam tām vajadzētu būt, daudz uzmanības tiek pievērsta alternatīvajai enerģijai. Tirgus spēki dzen cilvēkus ekoloģiskākā virzienā."
Gaisma domāšanā
Tiesa, Terezakis nav gluži klūgu sandalēs staigājošs dabas hipijs, viņš ir ņujorkietis un mīl pilsētu. "Es senāk dzīvoju Manhetenā. Tā ir diskusija — kā cilvēka labākie sasniegumi pilsētvidē un civilizētā vidē sadzīvo ar dabu. Vai cilvēks ir zemes valdnieks, vai arī viņš ir tās kopējs, kā jautāts Bībelē. Bet pat Bībeles vietas vairs nav tādas kā bija. Kur ir Libānas ciedri? Tie nav, zeme ir milzīgs tuksnesis, tās ir nocirstas. Ir jāplāno paaudzes uz priekšu. Cik lielā mērā mēs patiesībā kontrolējam procesu? Kas ir cena, ko maksājam par attīstību? Ko nozīmē izmantot naftu? Par visu jāmaksā. Arī politiski — naudas pārvade, kas notiek uz Tuvajiem Austrumiem, ir bezprecedenta."
Kā atsauces punktu savā mākslā Terezakis izmanto klasisko grieķu kultūru. "Tā uzdod jautājumu, kas ir tās lietas, kuras mainās un kuras ne. Cilvēku daba paliek tāda pati. Mēs esam tie paši cilvēki ar tiem pašiem jautājumiem. Tai pat laikā tehnoloģiski mēs dzīvojam neticami. Mēs spējam lidot, nirt okeānos, sasniegt Mēnesi. Un savos piedzīvojumos varam dalīties internetā. Tā ir lieliska pasaule, ļoti interesanta. Rītdienai ir brīnišķīgas iespējas. Taču tā arī var pavērsties pret mums."
Visi Terezaka darbi ir saistīti ar gaismu — ne vien burtiski. "Man šķiet, postmodernajā pasaulē jābūt pozitīviem sapņiem, īpaši mākslā. Mums sevī jānes ideālisms kā 60.gados, tas jāatgriež atpakaļ kolektīvajā apziņā. Redzot lietas, kādas tās ir, nepaveras laba aina. Tāpēc vajag pozitīvus sapņus, kas mūs nes uz priekšu, citādi lietas kļūst sliktākas. Ja paņem avīzi, paskaties internetā, rodas jautājums, kāda jēga dzīvot? Bet mēs šeit būsim arī rīt, un katru reizi, saulei austot, mums ir iespēja sākt no jauna. Mums visu laiku ir šīs sīkās izvēles. Katrs ir atbildīgs. Ja ir iespēja darīt ko labu, domāt pozitīvāk, tad jāmēģina to darīt."