Vispirms Aivara Lemberga aizturēšana. Visi, ar kuriem kopš šīs ziņas izskanēšanas par to esmu runājis, ir teikuši apmēram tā - "Gan jau izlocīsies." Taču man drīzāk gribas piekrist premjerministram Kalvītim, kurš teica, ka aizturēšana nozīmē, ka prokuratūrai acīmredzot savākti pietiekami pārliecinoši pierādījumi. Katrā ziņā jau ļoti sen tas ir bijis kliedzošs absurds, ka Lembergs var dzīvot kā niere taukos un parādīt pigu jebkuram, kurš interesējas par to, kā īsti pašvaldības vadītājs ir kļuvis par multimiljonāru. Savukārt valsts izskatījusies vienkārši stulbi, turot kapitālu uzņēmumos, par kuru patiesajiem īpašniekiem nekas nav zināms. Savukārt vēlāk izskanējusī ziņa, ka zaļie zemnieki no Lemberga "nenorobežojas", nav pārsteidzoša, ja ņem vērā to, ka šī ir tā pati partija, kura Ingrīdas Ūdres saimniekošanas laikā bija pirmā, kura patiešām pārkāpa vēlēšanu finansēšanas noteikumus, tā pati, kuru pārstāvošais zemkopības ministrs pērn nepamatoti izmantoja administratīvos resursus, sūtot pa visu Latviju aptaujas ar sava ģīmja attēlu uz tām, un galu galā tā pati, kura nāca ar prātam neaptveramo domu, ka Ventspils Napoleons būtu cienīgs ieņemt premjerministra amatu. Protams, protams, pēdējo vārdu par Aivaru Lembergu pateiks tiesa, nav iemesla domāt, ka Lembergs necentīsies šo procesu traucēt tikpat intensīvi, kā viņš ir centies traucēt jebkuru pret savām "interesēm" vērstu procesu jau daudzu gadu garumā, bet prieks par to, ka process vismaz beidzot ir sācies. Citi, kuri esat nogrēkojušies -- trīciet un drebiet, nāk arī jūsu kārta.
Otrs, valdošās koalīcijas paziņojums, ka tā ir gatava atteikties no Satversmes 81. panta. Kā zināms, tas ļauj Ministru kabinetam pieņemt noteikumus ar likuma spēku Saeimas sesiju starplaikos, ja ir "neatliekama vajadzība". Pieredze rāda, ka šī "neatliekamā vajadzība" reti kad bijusi patiešām neatliekama un reizēm nav pat bijusi īsta vajadzība. Drošības iestāžu likuma grozīšana bija labs piemērs par to, ja Valsts prezidentes uzbrauciens bijis tik spēcīgs, lai nodrošinātu arī 81. panta izņemšanu no pamatlikuma, tad tas ir tikai un vienīgi svētīgi. Ja ir patiešām neatliekama vajadzība, Saeimu var sasaukt arī starpsesiju laikā.
Vai ziniet, atkal gribas pateikt paldies prezidentei, jo viņa acīmredzot pašapmierināto un patvaļīgo Aigara Kalvīša koalīciju ir satricinājusi līdz pašiem pamatiem. Tā atteikusies no ministru algu paaugstināšanas inflācijas apkarošanas laikā, tā paziņojusi, ka atteiksies no strīdīgajiem drošības likumu grozījumiem, nu tā gatava labot arī Satversmi. Gribas pat ticēt, ka varbūt pats Kalvītis mazliet nācis pie veselā saprāta par to, ka nav šī valsts viņa iegribu privātīpašums. Lai nu tā būtu -- Dievs zina, ka ir vēl daudz citu prātīgu soļu, kurus valdība varētu spert tuvākajā laikā -- pārtraukt procesu, kurā Eiropas nauda tiek dota tikai "savējiem", pateikt Garīgo lietu padomei, ka cilvēktiesību ierobežošana ir tās absolūti necienīga nodarbe, utt. Nudien -- lai veicas!