Jaunās izstādes apmeklētāji var apskatīt līdz 8. februārim. Jāpiebilst, ka līdztekus tām muzejā līdz 1. februārim joprojām skatāmas divas rudens sezonas ekspozīcijas – starptautiskā laikmetīgās keramikas konkursizstāde Martinsona balva 2025 un lietuviešu keramiķes Milenas Pirštelienes soloprojekts Sērkociņš smiltīs.
Lietuvas mākslinieku veikums dominē arī muzeja ziemas sezonas izstādēs. Māksliniece, kuratore un mākslas pedagoģe Meda Norbutaite izstādē Ķīlis ironiskā, teju groteskā manierē ceļ skatītājam priekšā šodienas trauksmainās sabiedrības problēmas – mūsu bailes un cerības, skaudību un nedrošību, uzpūsto ego un nemitīgo sevis šaustīšanu. Humors māksliniecei ir reizē atskaites punkts un instruments, ar kuru vilkt gaismā mūsdienu cilvēka maskotās, uzspēlētās personības dilemmas.
Solveiga Gutaute, kas aicina uz izstādi Genius Loci, rada atmosfēriskas gleznieciskas telpas, kur ēna, klusums un gaismas trīsas kļūst par patstāvīgu māksliniecisku pieredzi. Mākslinieci interesē robežstāvokļi starp gaismu un tumsu, sapņiem un nomodu, atmiņām un šodienu.
Roks Dovidēns izstādē Mehāniskais pieskāriens porcelānam izseko Eiropas porcelāna mākslas attīstībai trīs gadsimtu garumā un ļaujas laikmetīgiem eksperimentiem, kur senais materiāls sastop digitālus risinājumus. Iedvesmojoties arhīvu materiālos un Johana Frīdriha Betgera radošā gara izpausmēs, projekts vaicā, kas notiek brīdī, kad cilvēka roka daļu savas autoritātes nodod algoritmiskam dizainam un robotizētai ražošanai.
Lietuviešu gleznotājas Diānas Rudokienes jaunrade, tai skaitā Rotko centrā skatāmā izstāde Sapņu fotogrāfijas, pēta trauslo robežu starp redzamo un neredzamo, atklājot viņas ilgstošo aizraušanos ar zemapziņu, atmiņu un transformācijas procesiem.
Savukārt mākslas konsorcija Pashmin Art producētā izstāde Spriedze un pārtapšana: klejojums esības robežās pulcē astoņus māksliniekus – Džanu Davo, Pēteru Bakhauzu, Horstu Vāgneru, Fantu Vengeru, Reinhardu Hanki, Holgeru Dempvolfu, Sonju Parčetu un Annu van den Hēveli. Viņu darbi runā par dziļi emocionālām un garīgām pārejas pieredzēm, kas piemeklē cilvēku šodienas strauji mainīgajā pasaulē. Apvienojot abstrakciju, ekspresionismu un garīgumu, izstāde iztausta robežas starp personisko un kolektīvo identitāti un aicina reflektēt par mūsu laikmeta izaicinājumiem – atsvešinātību, jēgas meklējumiem un ilgām pēc piederības