Izrādi gan neesmu redzējusi, bet tas būtu ļoti interesanti – saka Keita Rotko-Prizela, kad pavaicāju, vai ir iznācis noskatīties poļu režisora Lukaša Tvarkovska Dailes teātrī iestudēto Rotkho.
Savas vizītes spraigajā grafikā intervijai viņa ir atvēlējusi negaidīti dāsnu laiku – vairākas stundas. Keita Rotko-Prizela joprojām grib runāt par savu pasaulslaveno, pretrunīgi vērtēto tēvu – gleznotāju Marku Rotko (1903–1970), kurš savā darbnīcā izdarīja pašnāvību, pārgriežot vēnas. Vieni viņa krāsu ainavu pakājē izjūt gandrīz reliģisku ekstāzi, saviļņojumā raud, citi – pieklājīgi ciena, citi – neko nejūt, vēl citi – ir visai skeptiski un pat izsmej. Palasot Marka Rotko rakstīto, starp citu, ir redzams, ka arī pats mākslinieks savos izteikumos ir spējis būt visai arogants un indīgs, katrā ziņā – par mākslu viņš ir izteicies ar lielāku maigumu nekā par cilvēkiem. Cilvēki par viņa darbiem ir gatavi maksāt miljonus. Tieši tas Marku Rotko sāpināja. Taisnība ir tiem, kas raksta, ka nevajag nobīties no šiem miljoniem, un aicina, skatoties tiem pāri, mēģināt runāt par mākslu.
17. septembrī Daugavpils Marka Rotko muzejā mākslinieka 122. dzimšanas dienas svinību laikā ciemojās Marka Rotko meita Keita Rotko-Prizela. Viņa dāvināja muzejam divus Marka Rotko oriģinālzīmējumus, apliecināja gandarījumu par muzeja darbību, solot turpmāku atbalstu, un sniedza publisku lekciju par sava tēva radošo mantojumu un ilgo juridisko cīņu līdz tā atgūšanai (lekcija angļu valodā skatāma Rotko muzeja FB kontā).
Dr. med. Keita Rotko-Prizela ir pensionēta ārste. Dzimusi un augusi Ņujorkā. Studējusi Bruklinas koledžā un Džonsa Hopkinsa Universitātes Medicīnas skolā, kur 1978. gadā ieguvusi medicīnas doktora grādu un licenci. Līdz 2009. gadam praktizējusi klīnisko patoloģiju un transfūzijas medicīnu, kā arī pasniegusi medicīnas skolās Baltimoras un Vašingtonas apgabalā.
Agrā jaunībā, vēl būdama studente, Keita Rotko-Prizela iesūdzēja tiesā vienu no ietekmīgākajām Ņujorkas mākslas galerijām, lai atgūtu sava tēva gleznas, kas pēc viņa nāves bija pārdotas privātkolekcionāriem, klaji ignorējot mākslinieka vēlmi, lai viņa darbi būtu pieejami publikai. Pēc gandrīz desmit gadu ilgas tiesvedības Keita Rotko-Prizela panāca vairāk nekā 650 gleznu atgūšanu un kļuva par sava tēva mantojuma pārvaldnieci. Lekcijā Keita Rotko-Prizela rāda kastu kastes, kas pilnas ar tiesvedības procesa dokumentiem. Tās aizņem gandrīz visu istabu. Dalot tēva mantojuma pārvaldību ar brāli Kristoferu Rotko, Keita Rotko-Prizela īstenoja apjomīgu Marka Rotko mākslas darbu ziedojumu 19 pasaules muzejiem, piepildot viņa vēlmi par mākslas darbu publisku pieejamību un saglabātību nākamajām paaudzēm.
Īpaši nozīmīgu vietu Keitas Rotko-Prizelas un Kristofera Rotko filantropisko projektu klāstā ieņem atbalsts Rotko muzejam Daugavpilī, tēva dzimtajā pilsētā. Rotko ģimenes dāsnais atbalsts nodrošina regulāru Rotko oriģināldarbu rotāciju muzeja ekspozīcijā. Nākamais termiņdeponējums no Rotko ģimenes kolekcijas tiks saņemts 2026. gada aprīlī.
Rotko muzejs Daugavpilī ir vienīgais publiskais muzejs Austrumeiropā, kura krājumā ir Marka Rotko oriģināldarbi.
Kāpēc jums joprojām ir svarīgi personīgi ierasties Daugavpilī un nodot muzejam tēva zīmējumus? Jūs būtu varējusi deleģēt to izdarīt kādu citu?
Katrreiz, kad ierodos, saprotu, cik ilgs laiks ir pagājis no mana iepriekšējā apciemojuma un cik ļoti esmu saistīta ar šo vietu un šejienes cilvēkiem. Vispirms tā bija Farida Zaletilo, ar kuru biju saistīta kopš 2002. gada un kura aizsāka Marka Rotko muzeja projektu Daugavpilī. Rotko muzejā ir brīnišķīga komanda, un šeit vienmēr ir prieks atgriezties. Dažu gadu laikā ir notikušas lielas pārmaiņas.
Cik reižu jūs jau esat viesojusies Daugavpilī?
Man šķiet, ka šī ir sestā reize.
Vai atmiņas par tēvu katru reizi izgaismojas citādi?
Katru reizi arvien vairāk ieinteresējos par apkārtējo dzīvi. Viņš Daugavpili atstāja kā mazs zēns 10 gadu vecumā. Tēvs pārsvarā runāja par upi. Viņš vienmēr stāstīja par slidošanu uz skolu. Varbūt tas vienkārši bija stāsts, jo viņam patika stāstīt stāstus. Iepriekšējā reizē, kad mēs šeit bijām, runājām ar kādu, kas ļoti labi pazīst šejienes upi, un viņš teica, ka upe, kad aizsalst, ir ļoti skarba. Nevaru iedomāties savu tēvu slidojam uz skolu, jo viņš nebija pārāk atlētisks. Šo stāstu es no viņa biju dzirdējusi, bet par citām emocijām – ne pārāk daudz.
Kā jums šķiet, kāpēc tēvs negremdējās nostalģijā pēc bērnības zemes?
Man šķiet, kas tas bija raksturīgi viņa paaudzei. Viņi nevēlējās saglabāt savu bērnības valodu, viņi gribēja vienkārši kļūt par amerikāņiem. Man ir kauns, ka nezinu neko daudz vairāk. Man šķiet, ja es būtu augusi līdzās viņa brāļiem un māsām, droši vien zinātu daudz vairāk. Viņa radinieki dzīvoja dažādās Amerikas vietās, un mans tēvs necieta lidmašīnas. Ja mēs kaut kur dotos, būtu jābrauc ar vilcienu, un tas paņemtu pāris dienu. Kad biju bērns, mēs pie tēva radiem viesojāmies tikai dažas dienas. Es nepazinu savus onkuļus un tantes, tāpat arī vecvecākus.
Keita Rotko-Prizela dāvinājuma brīdī ar Rotko muzeja direktoru Māri Čačku un galveno krājuma glabātāju Zani Melāni. Foto – Didzis Grodzs
Kā jums šķiet, ja jūs būtu labāk pazinusi tēva ģimeni, vai labāk pazītu arī tēvu?
Jā, es to ļoti būtu gribējusi, bet kopiena tik ļoti ir mainījusies... Tā nepavisam vairs nav tāda kā mana tēva laikā. Bet, no otras puses, es joprojām jūtu, ka tā ir atvērta kopiena. Es ļoti būtu gribējusi zināt vairāk par tēva dzīvi bērnības Daugavpilī, kad viņu kopienai bija daudz laimīgāki laiki. Kad viņi ieradās Amerikā, viņiem bija ārkārtīgi grūti iedzīvoties un atrast sev jaunu vietu. Mans vectēvs nomira ļoti drīz pēc ierašanās Amerikā, bet Daugavpilī manam tēvam bija laimīga bērnība. Es mēdzu skatīties senās Daugavpils fotogrāfijas un salīdzināt ar Portlendas fotogrāfijām Oregonas štatā. Tās tēva ģimenei noteikti nebija vieglas pārmaiņas. Portlenda bija samērā maza pilsēta Amerikas rietumu krastā, tur nebija mūzikas, teātru, visa tā, kas tēvam bija, augot Daugavpilī. Arī šī iemesla dēļ viņam, visticamāk, bija šoks.
Jūsu tēvs ir teicis, ka viņš nekad nav piedevis (nesakot – kam), ka viņam bērnībā nācās emigrēt. Vai tā ir tiesa?
Jā, viņam bija ļoti grūti. No visai laimīga skolēna dzīves viņš pēkšņi bija iemests citā zemē un skolā ar citu valodu. Abi mana tēva brāļi bija aptiekāri, tāpat kā mans vectēvs, bet Amerikā tas bija atšķirīgi, aptiekāriem bija ārkārtīgi grūti atrast darbu. Tēvam ļoti ātri vajadzēja iemācīties angļu valodu. Viņu ielika zemākā klasē, un tas, visticamāk, arī viņu sadusmoja. Ģimenei tūlīt pēc emigrācijas bija lielas finansiālās grūtības. Tas bija sevišķi grūts laiks. Esmu pārliecināta, ka neko tamlīdzīgu tēvs nepiedzīvoja bērnībā, kad viņa tēvs bija aptiekārs toreizējā Dvinskā. Mans vectēvs Amerikā neprata taisīt naudu, bet visbeidzot tomēr atrada vietu kādā slimnīcā. Saprotu, kāpēc viņa sieva vienmēr bija dusmīga (smejas).
Pastāstiet, lūdzu, sīkāk par šiem diviem Marka Rotko zīmējumiem, kurus jūsu ģimene ir nolēmusi dāvināt Rotko muzejam. Kā izvēlējāties tieši šos divus?
Pirms diviem gadiem uz tēva 120. jubileju mēs ar brāli [Kristoferu Rotko] vēlējāmies kaut ko uzdāvināt. Gribējām, lai dāvinājums būtu lielāka dāvinājuma iesākums un lai tas kopumā veidotu zināmu veselumu, bet tomēr nedaudz atšķirtos. Pirmajā reizē uzdāvinājām divus zīmējumus ogles tehnikā no tēva agrīnās daiļrades perioda. Tēvs pārsvarā ir veidojis zīmējumus ar zīmuli un tinti. Nolēmām no katra žanra izvēlēties kādu paraugu. Iepriekš nebijām iekļāvuši dāvinājumos pārāk daudz aktu. Šoreiz vēlējāmies uzdāvināt tieši aktus, jo tā ir ļoti būtiska un izteikta tēva daiļrades daļa.
Vai zīmējumos redzamās ir jums pazīstamas sievietes vai modeles?
Šī ir modele. Tēvs zīmēja arī savu pirmo sievu, bet ne šajos zīmējumos. Lielākoties tēva zīmējumi ir tapuši XX gadsimta 20. gados un vēlīnajos 30. gados, un tad viņš lielākoties strādāja ar modelēm.
Vai šiem zīmējumiem vairāk ir emocionāla vai mākslinieciska vērtība?
Es līdz sava tēva nāvei nebiju redzējusi nevienu viņa zīmējumu, tie nekad nebija redzami mājās pie sienas. Tas ir interesanti, jo vispār, kad augu, viņa aktuālie darbi bija redzami mājās. Piecdesmitajos gados, kad biju vēl bērns, redzēju mājās viņa košo, spilgto krāsu gleznas. Sešdesmitajos gados, kad jau bijām pārcēlušies, mājās ienāca viņa tumšākie darbi. Mūsu mājās vienmēr pie sienas bija divi tēva agrīnā perioda darbi, nezinu, kāpēc viņš bija izvēlējies tieši šos. Viens no tiem bija reālisma perioda darbs, bet zīmējumus es tiešām nekad nebiju redzējusi. Man bija liels pārsteigums, kad pēc tēva nāves uzgājām tos viņa noliktavā. Tēvs nomira 1970. gadā, bet zīmējumus atradām tikai 1976. gadā. Man bija ļoti interesanti uzlūkot zīmējumus kā daļu no viņa kā mākslinieka attīstības. Zīmējumos parādās arī citas tēmas.
Marks Rotko tik lielā mērā tiek asociēts ar savām liela mēroga vibrējošo krāsu laukumu gleznām, ka nekad nenāktu prātā, ka šie miniatūrie zīmējumi pieder jūsu tēva rokai...
Jā, bet viņa agrīnajā mākslinieka attīstības kontekstā tie ir ļoti interesanti. Es teiktu, ka tie lielā mērā ir tapuši pašmācības ceļā, viņam nekad nav bijušas nopietnas zīmēšanas nodarbības. Viņam bija nodarbības Maksa Vēbera Mākslas studentu līgā (1924–1927), bet šaubos, ka bija arī specifiskas zīmēšanas stundas.
Cik svarīgi, jūsuprāt, ir Marka Rotko radošo mantojumu iepazīt un uzlūkot visā tā veselumā?
Domāju, ka tas ir ļoti svarīgi. Mēs ar brāli esam veidojuši īpašas Marka Rotko retrospektīvās izstādes, kas ataino visu tēva radošās karjeras gaitu. Pie manis nāca daudzi cilvēki un teica, cik viņiem ir interesanti redzēt visu evolūciju. Vašingtonas Nacionālā galerija samērā nesen (19.11.2023.–31.03.2024.) bija izveidojusi izstādi ar Rotko gleznām, kas ir tapušas uz papīra un ir mazāk pazīstamas nekā viņa gleznas uz audekla. Šajā izstādē bija maz viņa zīmējumu. Cerams, nākotnē varēsim izveidot izstādi, kurā būs skatāmi arī tēva zīmējumi. Es domāju, ka tas būs ļoti interesanti.
Vai tēvs jums bērnībā zīmēja kādus vienkāršus zīmējumus ar dzīvnieciņiem vai ko citu jūsu priekam?
Kad piedzimu, tēvs jau bija gandrīz piecdesmit gadu vecs. Es vienmēr viņu izjutu kā ļoti mīlošu, bet ne tādu, kuram būtu ļoti ērti būt kopā ar maziem bērniem. Mana māte arī bija māksliniece, viņa ar mani dienu no dienas dzīvojās kopā. Atceros, ka viņa man zīmēja. Man bija ļoti interesanti atklāt, ka tēvs, kad bijis jaunāks, gandrīz 20 gadus ir mācījis bērnus, un, šķiet, viņam tas ir paticis. Man bija interesanti ieraudzīt šo viņa šķautni, ko ģimenē, man šķiet, neredzēju. Tēvs man deva krāsas un papīru un ļāva darboties savas darbnīcas stūrī, bet viņš nekad neiejaucās un nepamācīja, kā būtu jādara.
Bet viņš atļāva jums tur būt?
Man šķiet, viņam nepatika, ka viņu vēro. Kad mamma mani atveda uz darbnīcu, tēvs mani iekārtoja kaktā, lai es pati tur darbotos. Bet vai jūs tēvam dāvinājāt savus zīmējumus? Jā, esmu droša, ka dāvināju gan, un pieļauju, ka viņš par tiem pateica kaut ko izvairīgu. Kad biju mazliet vecāka, man patika gleznot ar eļļas krāsām, tāpat kā viņam, kaut kādā ziņā atdarināt viņu. Tas bija apmēram 12–15 gadu vecumā, bet tēvs mani nekad neietekmēja, lai es ietu viņa pēdās. Es gribēju iet pati savu ceļu.
Man vienmēr ir patikusi matemātika un zinātne. Kad tas atklājās, tēvs man pat dažreiz augstskolā palīdzēja ar matemātiku, jo viņam jaunībā arī tā bija patikusi. Tas bija mans virziens, un tēvs mani vienmēr iedrošināja. Vienīgais – viņš nekad, lai cik es būtu bijusi izcila, nebija ar mani apmierināts. Es biju ļoti laba studente, bet tēvs vienmēr bija nervozs. Kad dabūju novērtējumu A, viņš vēlējās, lai man būtu A+. Viņš bija norūpējies un nervozs tēvs, bet viņš novērtēja faktu, ka man patika mācīties skolā un studēt augstskolā.
Kā jūs atceraties savas profesionālās izvēles brīdi? Jūs vēlējāties iet pati savu ceļu un tādēļ, lai arī bijāt augusi mākslinieku ģimenē, savu profesionālo izvēli saistījāt ar medicīnu?
Pusaudzes gados man patika nodarboties ar mākslu, bet nedomāju, ka man bija īpašs talants. Mani vecāki mani iedrošināja izpausties mākslā, kā vien es gribu, bet nekad nesūtīja uz nopietnām mākslas stundām. Arī viņi paši nenodarbojās ar manis skološanu mākslā. Secināju, ka man nav pietiekama talanta. Turklāt es domāju, ka tas nav tikai talanta jautājums. Manam tēvam tas bija ne vien talants, bet arī dzīves pārliecība – ka viņš grib izpausties tikai un vienīgi mākslā. Domāju, ka būt māksliniekam viņam bija vairāk filozofisks un intelektuāls lēmums. Tā viņš vislabāk pasaulei varēja dot to, ko vēlas. Tieši tāpēc tēvs pameta Jeila Universitāti.
Man nebija šāda veida pārliecības. Turklāt augstskolā, kad nedaudz nodarbojos ar tēlniecību, man ļoti nepatika, ja studijā kāds ienāca un teica – ā, jūs esat Marka Rotko meita?! Tas mani sadusmoja. Tieši tāpēc es augstskolā izvēlējos tēlniecību, nevis glezniecību. Tas, ka izvēlējos savu ceļu un varēju būt neatkarīga un patstāvīga personība, noderēja arī vēlāk juridiskajā cīņā par tēva darbu atgūšanu. To es nebūtu varējusi izdarīt, ja pati būtu māksliniece.
Vai mēdzat atcerēties brīdi, kad tiesa pasludināja jūsu uzvaru sarežģītajā, gandrīz desmit gadu ilgušajā tiesas procesā? Jūs, būdama vēl tikai studente, iesūdzējāt tiesā vienu no ietekmīgākajām Ņujorkas galerijām, kas pēc Marka Rotko nāves pārdeva viņa darbus privātkolekcionāriem, klaji ignorējot mākslinieka vēlmi, lai viņa darbi būtu pieejami publikai.
Man bija reāla pārliecība. Es nešaubījos par to, kā mans tēvs būtu vēlējies, lai izturas pret viņa gleznām. Tēvam vienmēr bija ļoti svarīgi, lai cilvēks, kurš ir nopircis viņa gleznu, to arī izprastu un novērtētu, nevis glezna viņam būtu vienkārši dekorācija kādā telpā. Uzaugot es to dzirdēju visu laiku. Sākumā nebiju droša, vai tās nav baumas, ka galerija visus tēva darbus ir pārdevusi privātkolekcionāriem. Kad izrādījās, ka tā ir taisnība, sapratu, ka man ir jācīnās. Varbūt ir labi būt ļoti jaunam. Tad tu daudz nedomā, cik tas būs grūti un kādas problēmas radīs. Apzinājos, ka tas ir kaut kas tik pretējs tam, ko būtu vēlējies mans tēvs, ka man bija jācīnās. Man bija taisnība, un man tas bija jāizdara! Domāju, ja man nebūtu bijis šādas attieksmes, es tiesas procesā nebūtu uzvarējusi.
Kas jūs vadīja? Vai tā bija drosme vai meitas mīlestība?
Domāju, ka tā bija mīlestība, kas man lika to darīt. Kad tagad atskatos uz šo notikumu, apzinos, cik dažbrīd tas bija arī drosmīgi. Man īsti nebija, ko zaudēt. Tā, protams, nav taisnība, bija vēl citi zaudējumi, kas man varēja radīt nopietnas problēmas. Bet attiecībā uz gleznām man nebija ko zaudēt, tās visas bija prom. Es tās nevēlējos atgūt, lai mēs nopelnītu, es par to nedomāju.
Vai pēc jums labvēlīgā tiesas lēmuma noticējāt, ka pasaulē reizēm var uzvarēt arī taisnība?
Man bieži jautā – vai jūs joprojām uzticaties ikvienam? Kad augu Ņujorkā, man visi šie mākslinieki bija kā paradīze. Tā es noteikti vairs nedomāju. Zinu, ka šajā vidē tik daudzi grib vienkārši nopelnīt naudu un māksla viņiem ir vienaldzīga. Es nevarēju cienīt arī visus māksliniekus, kas nāca pēc mana tēva, piemēram, popārta māksliniekus, kuriem bija citāda attieksme pret mākslu nekā manam tēvam, viņu attieksme pret mākslu nebija nopietna.
Vai jūsu tēvs vispār neticēja, ka bagāti cilvēki, miljonāri var arī patiesi mīlēt un novērtēt mākslu? Rotko izteikumi par šo slāni bijuši ļoti izsmējīgi un nievīga nicinājuma pilni. Tāda bija viņa pieredze?
Jā, viņam bija īpaša attieksme pret bagātajiem, iespējams, pārāk īpaša. Bet es domāju, ka viņš pazina arī ļoti turīgus ļaudis, kuri viņa dzīves laikā novērtēja un kolekcionēja mākslu ar godīgiem līdzekļiem. Viņam bija īpaši tuvi divi diezgan turīgi kolekcionāri, kuri gadu gadiem kolekcionēja viņa gleznas. Viņš cienīja arī savas pirmās galerijas dīleri. Viņa nebija pārāk veiksmīga gleznu pārdevēja, bet Rotko juta, ka viņa novērtē un ciena viņa mākslu. Viņš piekrita ļoti augstai komisijas maksai, atbalstot cilvēkus, kas izveidoja Rotko kapelu Hjūstonā Teksasā. Ja šie cilvēki nebūtu bijuši pietiekami bagāti, viņi nekad nebūtu spējuši īstenot šo ieceri. Domāju, ka tēvs novērtēja, ka arī tik bagāti cilvēki var savos nodomos būt nopietni. Domāju, ka tēvs nekad neapzinājās, cik īsti slavens viņš dzīves beigās bija kļuvis. Arī 60. gados, kad tēvs jau bija kļuvis relatīvi slavens, sirdī viņš joprojām raizējās, kā viņa darbi tiks uztverti.
Jā, lasot Marka Rotko pārdomas un piezīmes, gluži fiziski ir sajūtamas viņa raizes, nemiers un zināms aizdomīgums, baidoties, ka viņa gleznas vēlas nopirkt tikai prestiža pēc, lai mājās būtu "viens Rotko".
Taisnība. Manam tēvam daudzus gadus bija materiālās grūtības. Vēlāk viņš beidzot varēja justies komfortablāk, tas bija labi. Viņš nedaudz mainīja savu dzīves stilu, bet ne tik lielā mērā, kā būtu varējis atļauties. Es, piemēram, neatceros, ka mani vecāki kādreiz būtu nomainījuši mēbeles (smejas). Mūsu dzīvesveidā notika tikai dažas mazas, pakāpeniskas, nevis lielas pārmaiņas.
Lasot Marka Rotko rakstīto, rodas iespaids, ka viņš nekad nav juties īsti novērtēts un gandarīts. Vai tā bija?
Nē, ne vienmēr, bet tieši 50. gados, kad viņš baidījās, ka cilvēki viņa gleznas uztver tikai dekoratīvi – tikai kā estētisku pieredzi bez dziļākas nozīmes. Tēvs ļoti uzstāja, ka viņa gleznās, pat ja uz papīra vai audekla nav uzlikta konkrēta ideja, tomēr ir ļoti reāls un dziļš vēstījums. Viņam tās nebija tikai jaukas gleznas ar skaistām krāsām.
Vai kādreiz nav pārāk apgrūtinoši būt Marka Rotko meitai? Vai, kopš 19 gadu vecuma pašaizliedzīgi rūpējoties par tēva piemiņu, ir atlicis laika dzīvot savu, nevis tēva dzīvi?
Daudzējādā ziņā es pati esmu izvēlējusies – aizgājusi uz medicīnas jomu, man ir arī bērni, un tās vienmēr ir nopietnas saistības. Tā ir optimistiskā puse manā biogrāfijā. Pēc astoņiem gadiem cīņas tiesā lietas sāka iet uz labo pusi, un es sāku izjust arī gandarījumu no rūpēšanās par tēva mantojumu un piemiņu. Kopš pirmās tēva izstādes sarīkošanas Gugenheima muzejā – pēc uzvaras tiesas procesā – ir tik daudz kas noticis, arī iepazīšanās ar Daugavpili. Manam brālim rūpēšanās par tēva mantojumu ir viņa dzīves centrā. Viņš ir 13 gadu jaunāks par mani, un es bieži esmu jutusies viņam kā vecāks. Man liekas, arī brālis izjūt gandarījumu, rūpējoties par tēva mantojuma juridisko un radošo pusi. Mēs no šī darba saņemam arī ļoti daudz pozitīvu emociju – katrreiz, kad redzam jaunu izstādi, arī šeit Rotko muzejā Daugavpilī.
Vai jūs cenšaties izlasīt pēc iespējas visu, kas tiek rakstīts par Marka Rotko mākslu? Vai jaunākās paaudzes zinātnieki uzsver kādus jaunus jums interesantus interpretācijas akcentus?
Mazliet mēģinu lasīt, bet pilnībā tam nesekoju, katrā ziņā – ne tik, cik vajadzētu. Man vienmēr pašai ir kādas darāmas lietas, esmu aizņemta. Mēs ar vīru (Iļja Prizels – U. A.) esam daudz darījuši Marka Rotko mantojuma uzturēšanā un popularizēšanā, bet šobrīd es ļoti novērtēju, ko dara mans brālis Kristofers Rotko. Viņš pilnībā ir nodevies šim uzdevumam, un tas ir viņa pilna laika darbs. Viņam tas izdodas labāk nekā man. Daži pētījumi mani uzrunā vairāk, citi – nesaskan ar manām izjūtām par mana tēva darbiem. Nozīmīgākie pētījumi pēc tēva nāves ir bijuši saistīti ar krāsu paletes maiņu viņa vēlīnajos darbos. Man kā uzaugušai kopā ar viņu vienā mājā bija grūti neasociēt tumšā perioda darbus ar depresiju, no kuras mans tēvs cieta. Kad lasīju citu cilvēku interpretācijas un turpināju pati domāt par šiem darbiem, sapratu, ka tā ir bijusi pilnībā kļūdaina interpretācija. Viņš pats ir runājis par traģiskiem aspektiem arī savu košo, spožo krāsu perioda gleznās. Arvien vairāk iedziļinoties šajās gleznās, es domāju, ka tumšais vienkārši bija cits virziens, kuru viņš gribēja izpētīt. Šī ir viena lieta, kas ir mainījusies manā uztverē.
Atzīšos, nekad neesmu varējusi saprast, kāpēc Marka Rotko tumšās gleznas, kurās brūnais gandrīz neatšķirami saplūst ar violeto, tiek interpretētas pamatā saistībā ar viņa depresiju. Es tajās saredzu un sajūtu pilnībā ko citu – zemes dzīles, kur dīgst grauds, vai kosmosu, katrā ziņā kaut ko dzīvu un spēcīgu.
Jā, tas bija tas, ko mans tēvs vēlējās, – lai viņa gleznas skatītos nopietni un lai cilvēki ļautu tām burtiski sevi aptvert.
Man šķiet, ka šajās gleznās redzama arī ziemeļnieka izjūta, ejot cauri garajam tumsas laikam un gaidot pavasari. Iespējams, Rotko to vēl zemapzinīgi atcerējās no bērnības ziemām Dvinskā?
Jā, mēs īsti nevaram zināt, kāds bija viņa prāta fons. Man kā pieaugušam cilvēkam nekad nav bijis iespējas parunāties ar savu tēvu un viņu pamatīgi izvaicāt. Būdams jaunāks, tēvs ir rakstījis diezgan daudz pārspriedumu par mākslu, ieskaitot grāmatu Mākslinieka realitāte. Mākslas filozofija/Artist’s Reality. Philosophies of Art (Jeila Universitāte, 2004). Bet viņa brieduma gados vienmēr jutu, ka klusums viņa darbus izsaka vislabāk.
Par Marka Rotko mākslu un dzīvi ir sarakstīts daudz grāmatu un pētījumu. Vai jūs izceltu kādu, kurā tēva personību ieraugāt vistuvāk tam, kādu viņu pazināt? Vai Marka Rotko dzīves gājumu, jūsuprāt, ir iespējams interpretēt dažādi?
Ir tikai viena visaptveroša rakstīta tēva biogrāfija. Neteiktu, ka esmu simtprocentīgi par to gandarīta. Patiesībā vēlos, lai būtu vairāk Marka Rotko biogrāfijas un mākslas interpretāciju. Džeimss Breslins veica ļoti detalizētu izpēti astoņu gadu garumā. Tas ir brīnišķīgi, bet tālāk viņš savākto materiālu interpretēja pārsvarā psiholoģiskā griezumā – tēva zaudēšanas trauma u. tml. Man tas šķita pārspīlēti, bet pētījumu Breslins ir veicis grandiozu, un šajā biogrāfijā ir ļoti daudz detaļu par mana tēva dzīvi. Interesanti, ka Breslins šo grāmatu ir uzrakstījis, būdams nevis mākslas zinātnieks, bet literatūras profesors. Līdz tam viņš vizuālās mākslas jomā nebija darījis neko. Kāpēc viņam Rotko bija kļuvis tik nozīmīgs – es nezinu. Mēs satikāmies, un viņš mani intervēja par dažiem faktiem, bet pārāk labi neiepazināmies. Šis ir ļoti nopietns darbs, bet es gribētu lasīt vēl citas biogrāfijas.
Kādas ir jūsu personīgās attiecības ar tēva gleznām, kur jūs tās vislabāk izjūtat?
Pēc tam kad bijām atguvuši tēva gleznas, arī mājās nonāca daudz viņa gleznu, bet nekad neizdodas palikt ar tām vienai. Pa īstam tās uztvert varu tikai tad, kad esmu telpā viena pati un klusumā, kad ir iespējams atkāpties un pa īstam ar tām mijiedarboties. Ar gleznām kopā dzīvot ir brīnišķīgi, bet es jūtu, ka ne vienmēr tās esmu pa īstam novērtējusi.
Pēc pāris stundām (intervija notika 17. septembrī) jūs dosities atklāt tēlnieka Ivara Folkmaņa veidoto Marka Rotko krūšutēlu. Kādu jūs pati veidotu sava tēva portretu?Kādā mākslas veidā tas būtu?
Domāju, ka es arī veidotu kaut ko trīsdimensionālu. Tā es vislabāk varētu notvert viņa izjūtas un noskaņojumu.
Kādas tēva iezīmes jūs šajā portretā izceltu?
Pirmais, kas man nāk prātā, ir viņa acis un lielās brilles (smejas). Tas man ir iegūlies atmiņā. Katrā ziņā tas būtu kaut kas, kas saistīts ar viņa galvu. Vēl es redzu tēvu smēķējam, jo viņš kūpināja kā skurstenis. Ikvienā fotogrāfijā viņš ir redzams ar cigareti rokās.
"Es centos ietvert zinātkāri, aktivitāti un enerģiskumu. To, kā Marks Rotko aizstāvēja savas idejas, kuras viņš vēlāk centās parādīt savās gleznās," bronzas krūšutēla atklāšanā teica tēlnieks Ivo Folkmanis. Foto – Didzis Grodzs
Daudzās fotogrāfijās viņš izskatās sapņains.
Jā, tieši tāds arī būtu mana portreta fokuss – viņa sapņainās acis aiz brillēm.