Latviski saliektās muguras un kunga rīkste

Tas tālāk nozīmē, ka politiskās partijas kļuvušas par šķērsli valsts attīstībai. Ka tas tā patiešām ir, to rāda pašreizējā situācija. Tagad nu beidzot stājamies realizēt Pasaules Bankas rekomendācijas izglītības jomā, jo banka uzbrēc un ūdens smeļas mutē. Tagad ar joni īsinām valsts pārvaldes izdevumus, jo to no mums prasa starptautiskie aizdevēji. Visi zināja, ka tas jādara jau sen, bet nevarēja: „politiski jūtīgi”...Kopumā tas nozīmē to, ka savu valsti paši neesam spējīgi pārvaldīt, jānāk kaut kādiem kungiem, kuri mums pavicina pātagu un noliek priekšā darāmo. Dedzinošā apkaunojuma sajūta ir neaprakstāma, tā ir kā tāda hroniska sāpe par mūsu nespēju. Un tikai turpinām klanīties, apsolām, ka griezīsim tautas vajadzībās, lai tik izpatiktu svešajiem kungiem. Jo naudas aizdevējs ir kungs, no tā neaizbēgsi. Daudzkārt esmu domājis: kas notiktu, ja mēs pagājušā rudenī būtu pateikuši – nē! Vai ES ļautu mums nogrimt? To vienkārši nevarētu atļauties, mūsu sabrukums būtu arī dziļa plaisa, ja ne nobrukums, visā ES celtnē. Bet mēs būtu saglabājuši cieņu un godu, būtu savas tautas interešu aizstāvji. Tomēr latvietis jau bailīgs – piedraud, iestāsta, un vienā naktī tiek izdarīti fantastiski griezieni dzīvajā miesā. Kauns!Un arī vēl tagad turpinās tas pats karuselis. Mums vicina priekšā diagrammas, kurās sociālo izdevumu stabiņš aiziet debesīs, bet valsts pārvaldes izdevumi knapi saredzami. Arī es esmu tagad pensionārs, ko man darīt? Droši vien valsts „labuma” vārdā jāšaujas nost un pirms tam jāaicina citus darīt to pašu – nu, laiks tak... Bet par tiešām draudīgo demogrāfisko situāciju zinājām jau gadiem, neko nedarījām, jo, redziet, „politiski jūtīgi”. Bija un joprojām ir risinājumi – piemēram, darīt visu, lai nebrauktu prom spējīgākie darba darītāji, lai veicinātu ģimeņu skaitlisko pieaugumu, kā to dara citās ES valstīs. Bet nē – „politiski jūtīgi”...Koalīcija ne par ko nevar lāga vienoties, bet par meliem gan. Skolām un slimnīcām naudas nav, bet toties ir nauda grandioziem ceļu celtniecības projektiem (platā promenāde uz Sēnīti, Jūrmalas apvedceļš). Un mums melo, ka te jau nauda nenākot no budžeta. No kā tad?  Ja jau ir krīze un vajag darbu, tad savāksim, sakārtosim kaut cik esošos ceļus, bet negāzīsim ārā 11 miljonus par km būvējot jaunus, lai tā vēl papildinātu 11 miljonāru-ceļbūvnieku  ienākumus. Diemžēl meli un sociālā netaisnība ir šīs valsts valdību dzīves veids, jo patiesīgums un apņēmīga rīcība ir, redziet, „politiski jūtīgi” – partijām un to koalīcijām neizdevīgi. Lasu Zigmāra Liepiņa tekstu žurnālā Klubs un esmu spiests pievienoties: „Manā skatījumā, Latvija, dzīvojot parlamentārā demokrātijā, ir mirusi”.