Manuprāt, nē. Separātisko reģionu neatkarības un to marionešu režīmu oficiāla atzīšana ir tikai likumsakarīgs tā Krievijas politiskā kursa turpinājums, kuru Kremlis neslēptā formā sāka īstenot 8.augustā, izdarot agresiju pret neatkarīgo un demokrātisko Gruzijas valsti, bombardējot tās pilsētas un aplaupot iedzīvotājus.
Krievijas politika Gruzijā jau no pagājušā gadsimta 90.gadu sākuma ir raksturojama kā lienošā aneksija. Sākumā – Gruzijas tautu iekšējo starpetnisko domstarpību uzkurināšana, tad – militāra palīdzība separātistiem, vēlāk – Krievijas „miera uzturētāju” izvietošana konfliktu reģionos. Nebūšu pārsteigts, ja pēc gada vai pāris gadiem Abhāzijas un Dienvidosetijas režīmi izteiks vēlēšanos pievienoties Krievijai, un Kremlis šo „lūgumu” atbalstīs.
Man nekad nav bijis ilūziju par t.s. Putina „demokrātiju” un tās attieksmi pret pārējo pasauli. Taču 8. augusts iezīmēja būtisku pagriezienu Kremļa politikā. Ja līdz šim Krievija centās kaut ārēji un formāli ievērot civilizētajā, demokrātiskajā pasaulē pieņemtās starptautiskās uzvedības normas, tad ar šo datumu tā ir pārstājusi izlikties. Maskava vairs neslēpj, ka tās ārpolitikas pamatprincipi laikā kopš 1939., 1940. gada nav būtiski mainījušies.
Varam runāt par to, ka šā gada augustā galīgi ir noformulējusies jaunā Krievijas ideoloģija – es to sauktu par putinismu. Šī ideoloģija ir mutācija no cariskās Krievijas šovinistiskā imperiālisma un padomju režīma ekspansionisma. Tās pamatā ir krievu šovinisms, mazo kaimiņvalstu suverenitātes ignorēšana un naids pret Rietumu demokrātijas pamatvērtībām.
Jaunajā politiskajā situācijā pats svarīgākais ir Rietumu spēja iespējami ātrāk iedzīvināt situācijai atbilstošus principus attiecībās ar Krieviju. Ir godīgi jāatzīst, ka līdzšinējā Rietumu samiernieciskā politika ir pilnībā bankrotējusi. Sākoties Krievijas agresijai, Rietumu valstis vairākas dienas klusēja, tādējādi parādot savu nesagatavotību jaunajai situācijai. Tagad pamazām notiek realitātes apzināšanās.
Esmu lepns par to, ka Latvija kopā ar Igauniju, Lietuvu un Poliju bija pirmās ES un NATO valstis, kas spēja savlaicīgi un drosmīgi reaģēt uz Krievijas agresiju pret brīvību mīlošo Gruziju. Taču tas vēl nav viss. Veidojot ES un NATO jauno politiku attiecībās ar Krieviju, Baltijas valstīm un Polijai ir jābūt tai valstu grupai, kas pieprasa skaidru un principiālu nostāju pretstatā atsevišķu „veco” dalībvalstu samiernieciskumam.
Kad 11.augustā piedalījos Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) rīkotajā Gruzijas atbalsta gājienā, biju patīkami pārsteigts par mūsu tautas vienotību un spēju solidarizēties ar sabiedrotajiem. Pāris dienu laikā ar minimālu informāciju izdevās sarīkot gājienu, kurā piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku. Starp gājiena dalībniekiem redzēju gan pozīcijas, gan opozīcijas partiju pārstāvjus. Taču visvairāk mani priecēja lielais jauniešu īpatsvars šajā gājienā. Tas rāda, ka patriotismam Latvijā ir nākotne.