Kā jūs domājat, vai pēc tam, kad Coffee Nation viesmīli ar viņas latviešu valodas zināšanām neapmierināts klients aplējis ar kafiju, viņa iemācīsies runāt latviski? Ļoti šaubos, ka šāda attieksme varētu veicināt cilvēka interesi pret valodu un latviešu kultūru. Tieši otrādi - nepatika, pretestība būs vēl lielāka. Vai to pašu - apliešanu ar kafiju - tikai civilizētā veidā - regulāri neīsteno valodas inspektori, kuri soda par valodas nelietošanu?
Es ne mirkli neapšaubu to, ka cilvēkam, kurš dzīvo, strādā Latvijā, ir jāzina valsts valoda. Ka klientam, kurš atnāk uz Rīgas kafejnīcu, ir visas tiesības pieprasīt to, lai ar viņu sazinātos latviski. Tas ir pašsaprotami.
Bet parunāsim ar par citu problēmas pusi. Ja valsts izstrādā sodu sistēmu par valodas nezināšanu, tas nozīmē, ka valsts ir ieinteresēta, lai tās iedzīvotāji to zinātu un lietotu. Lai visi valsts iedzīvotāji, neatkarīgi no tautības, spētu saprast viens otru, justies piederīgi šai valstij. Bet ko, bez sodiem un likumiem, valsts priekš tam ir darījusi?
Nevar iemācīties valodu un to brīvi lietot, ja nav vēlmes tajā sazināties. Ja galvenais motivators ir iespējamais sods vai tas, ka 12.klasē būs latviski jākārto ķīmijas eksāmens.
Piemēram, es latviešu valodu vēl bērnībā iemācījos nevis tāpēc, ka pēc 20 gadiem gribēju stāties Latvijas universitātē vai strādāt latviešu laikrakstā, bet tādēļ, ka man bija brīnišķīga latviešu valodas skolotāja, kura spēja radīt bērnos interesi par valodu, pasniegt to tā, ka šīs latviešu valodas stundas likās visinteresantākās un visaizraujošākās. Es viņai par to esmu ļoti pateicīga.
Kad pirms dažiem gadiem mana jaunāka māsa mācījās sākumskola, mājas darbi latviešu valodā bija visas ģimenes ļaunākais murgs. Sarežģīti, neinteresanti, samocīti, saputroti teksti un tikpat nesakarīgi uzdevumi. Bija jātērē liela nauda vairākām mācību grāmatām un darba burtnīcām, tajā skaitā par 8 latiem pirkām latviešu dzejoļu grāmatu, kas bija domāta attiecīgā vecuma latviešu bērniem. Atzīšos, es tās dzejas pērles nevarēju saprast un iztulkot māsai, bet viņai tās bija jāmācās no galvas. Māsa stāstīja, ka dažreiz skolotāja, nākot uz stundām, devusi bērniem tekstus, kuri bija jālasa klasiskās mūzikas pavadībā. Pēc tam vairākus mēnešus skola vispār nevarēja latviešu valodas skolotāju atrast. Un tā tālāk.
Vai tas ir labs pamats tam, lai jaunieši pēc tam būtu spējīgi sazināties savā starpā? Vai šāda pieeja veicina bērnu vēlmi mācīties, iepazīt, un, galvenais, runāt? Jo tikai runājot viens ar otru - un vienalga jebkurā valodā - varam kļūt iecietīgāki, pacietīgāki un labāk saprast viens otru.
Protams, iemācīties valodu ir katra cilvēka personīga atbildība. Bet arī valstij, kura tērē milzīgas naudas integrācijas ierēdņu uzturēšanai un mistiskiem integrācijas projektiem, būtu jāmaina attieksme. Pirmkārt jau attiecībā uz bērnu mācīšanu un motivēšanu.