Māksla kā personiskās izziņas un brīvības teritorija. LNMM atklāta Džemmas Skulmes simtajai jubilejai veltīta izstāde

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas (Jaņa Rozentāla laukumā 1, Rīgā) otrā stāva labā spārna zālēs ir atklāta izstāde Džemma, kas veltīta ievērojamās latviešu gleznotājas Džemmas Skulmes simtajai jubilejai. Tās mērķis ir ne tikai caur viena autora radošo devumu apzināt mākslas un sabiedrības situāciju padomju varas okupētajā Latvijā, bet arī uzsvērt mākslinieka personības individuālo gribu caur ideoloģisko nosacījumu režģiem runāt par sev un tautai būtisko. "Džemma. Tas ir kā zīmols. Džemma. Uzreiz acu priekšā uzaust viņas personības spēks, ietekme, nozīmība un dramatiskais dzīves ceļš kā sāga, kas atgādina par to, caur ko viņas paaudzei vajadzēja iziet okupācijas laikā un kā vajadzēja strādāt, lai sniegtu savu ieguldījumu Latvijas neatkarības atgūšanā," par izstādes lakoniskā nosaukuma izvēli saka tās kuratore Sandra Krastiņa un grib arī jaunākajām paaudzēm parādīt, ka viņas glezniecība ir aktuāla un būtiska arī šeit un tagad un visdažādākā vecuma cilvēkiem.

Nepakļaušanās akts

"Es veidoju šo izstādi kā gleznotāja par gleznotāju," akcentē māksliniece, kura šo piedāvājumu ir uztvērusi kā likteņa dāvanu – vairāk nekā gadu padziļināti ielūkoties Džemmas Skulmes daiļradē. Tās ievadā ir lasāms pašas gleznotājas citāts no viņas 2016. gada piezīmēm par padarītā darba pieredzi kā mandātu izteikt savus ieskatus. "Daudzas lietas pie manis atnāca pašas. Džemmas Skulmes ģimene man uzticēja viņas pierakstu burtnīcas, kas ilgi nostāvēja manā atvilktnē neatvērtas. Es domāju: tas nav domāts man, bet vairākas dienas pirms izstādes atklāšanas es ielūkojos un ieraugu šo citātu, kurā māksliniece pasaka par savu devumu vairāk, nekā jebkurš cits to spētu izdarīt," atklāj Sandra Krastiņa, kura ir vēlējusies, lai galvenā runātāja šajā izstādē būtu pati gleznotāja. Tās noslēgumā var noskatīties 2016. gada intervijas fragmentus ar Džemmu Skulmi no režisores Antras Cilinskas topošās dokumentālās filmas, kura septembrī būs skatāma Latvijas Televīzijā. Savukārt starp šiem diviem mākslinieces izteikumiem izstādē ir viņas māksla.

"Glezniecību viņa pielietoja kā personiskās izziņas un brīvības teritoriju, gleznoja, lai pati apzinātu un citiem apliecinātu nacionālās patības vērtību. Autores tēlu trīsvienība – tautu meita, kariatīde un karaliene – personificēja arī individuāli īstenojamo vēlmi sargāt un kā kroni godāt nacionālās vērtības. Kā caurviju tēmu viņa pievienoja dialoga motīvu, tautas identitātes zīmes ieceļot jau starptautiski konvertējamā tēlveidē, piemēram, tautumeitu stāvu samērojumi ar spāņu gleznotāja Djego Velaskesa princesēm," raksturo kuratore. Pastaigā pa izstādi viņa atminas savu pašas pirmo apzināto saskarsmi ar Džemmas Skulmes daiļradi, kad pagājušā gadsimta sešdesmito gadu izskaņā ir mācījusies Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā un apmeklējusi dažādas izstādes, kuru kopējie raksturlielumi ir bijuši pelēki brūns tonis ar stāstoša reālisma manieri. Uz tā fona ir izcēlušies, piemēram, Leonīda Āriņa, Rūdolfa Piņņa un Džemmas Skulmes mākslas darbi. "Tā bija nepakļaušanās kopējam ideoloģiskajam pieprasījumam," norāda Sandra Krastiņa un piebilst, ka viņas glezniecības brīvais žests, krāsu enerģija, modernisma abstrahējošā pieredze tulkojama kā mākslinieciskās suverenitātes zīme.

Izstāde ļauj izsekot Džemmas Skulmes izteiksmes maiņai no pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem līdz pat 2019. gadam. Ap 2010. gadu gleznotājas daiļradē ienāk bērnu zīmējumiem raksturīgā naivā stilistika. "Es to skaidroju ar mākslinieka attīstības dinamiku. Pēc Latvijas Mākslas akadēmijas absolvēšanas viņa gleznoja sociālistiskā reālisma izteiksmē, ko nomainīja ekspresionistiskais žests, un pēc tā viņa dodas vēl tālāk. Džemma Skulme atsakās no visa liekā, un viņa vairs neizrādās, ka spēj modelēt formu un strādāt ar faktūrām. Viņa cenšas panākt bērna tiešumu. Kā viņš zīmē? Viņš zīmē to, ko grib un jūt, un nebaidās. Vienīgais, ko katrs mākslinieks saka pats sev pie audekla visa sava mūža garumā, ir: nebaidies! Nerausties, esi pārliecināts un dari!" atzīst Sandra Krastiņa un piemetina, ka, neskatoties uz visām izteiksmes  maiņām, viņas tēli un tēlu sistēma paliek tā pati, jo mākslinieks paliek tas pats.

Mākslinieka laboratorija

Viena no Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas otrā stāva labā spārna zālēm ir veltīta Džemmas Skulmes mākslas darbu skicēm. "Es esmu lepna par šo kolekciju! Es zināju, ka viņa ir veidojusi skices saviem darbiem kolāžas tehnikā no plēstiem papīriem, starp kuriem varēja būt arī par neizdevušiem uzskatīti akvareļi. Mākslinieka darbnīcā tā tas notiek. Nekas nav lieks. Nekas netiek mests ārā, jo pēc divdesmit gadiem var noderēt," smejas kuratore, kura ir sazinājusies ar Džemmas Skulmes mantiniekiem ar lūgumu ielūkoties arhīvos un pēc kāda laika saņēmusi atbildi no viņas dēla Jura Dimitera: atradām! Šīs skices parāda, ka katru savu mākslas darbu viņa ir konstruējusi un būvējusi, nevis izkrāsojusi, un pastāvīgi cīnījusies ar to, lai pēc šīm precīzajām skicēm panāktu raupjumu, vienreizīgumu un šķietamu nepabeigtības sajūtu krāsu uzlicienā un iedabūtu gleznā enerģiju. Te ir apskatāms gleznas Kara kariatīdes un skices duets, kas ļauj salīdzināt sākuma punktu ar galarezultātu.

Viena no Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas otrā stāva labā spārna zālēm ir veltīta Džemmas Skulmes mākslas darbu skicēm, ko viņa ir veidojusi kolāžas tehnikā. Foto - LETA

Nākamajā telpā ar nosaukumu Mākslinieka laboratorija var ielūkoties Džemmas Skulmes daiļrades attīstības un tās lūzuma punkta aizkulisēs. Līdzās reālistiskā, sociālismu slavinošā mākslas darba Dziesmu svētki Mežaparkā (1954) reprodukcijai, par kuru viņa ir pierakstījusi: tā mums toreiz vajadzēja gleznot, ir eksponēta glezna Tautasdziesma, kas tapusi 1969. gadā pēc Prāgas pavasara notikumiem. "Nav vajadzīga liela gudrība būt teicamniekam, ir vajadzīga liela gudrība un liels spēks, lai apvērstu to, ko esi darījis pirms tam un kas ticis akceptēts. Es no saviem vecākiem zinu, ka pēc Prāgas pavasara notikumiem cilvēki piedzīvoja milzīgu vilšanos. Džemma Skulme to uzglezno un parāda – skaidri un nepārprotami: tautumeita ir notriekta gar zemi. Šie divi darbi ir milzīgs pretstats viena autora daiļradē. Mums ir jānovērtē viņas varonība pašai pret sevi," uzsver Sandra Krastiņa. 

Gleznotājas Džemmas Skulmes mākslas darbs Atbūtne (1976) apbrīnojami precīzi sasaucas ar mūsdienu laikmetu. Foto - LETA 

Šajā zālē var iepazīties arī ar mākslinieces zīmējumiem, kuros viņa gluži kā momentuzņēmumos ir iemūžinājusi savu dzīvesdraugu Ojāru Ābolu visdažādākajās viņa emocijās, tautumeitas formveides transformāciju skicēs un divām krāsu paletēm, kuras piekārtas pie sienas kā gleznas. "Parasti Džemma Skulme izmantoja šķīvjus kā savas krāsu paletes," stāsta kuratore, kuras izvēlētie priekšmeti kopā ar fotogrāfu Gvido Kajona un Gunāra Janaiša šajā izstādē eksponētajām fotogrāfijām ļauj ielūkoties mākslinieces darbnīcā un darba procesā. Sajust viņas klātbūtni. Viena no izstādes noslēdzošajām gleznām ir Džemmas Skulmes mākslas darbs Atbūtne, kas apbrīnojami precīzi sasaucas ar mūsdienu laikmetu. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū tapušajā gleznā ir redzama sieviete, kas skatās televizorā un sev apkārt esošo pasauli uztver caur tā ekrānu. Pēc piecdesmit gadiem ir mainījušies tikai ekrāni. Izstāde Džemma būs atvērta līdz 2026. gada 25. janvārim. Vairāk informācijas par to var lasīt interneta vietnē lnmm.lv.