Kad mūsu valsts robežas Rietumu virzienā atvērās un katrs latvietis varēja bez jebkādiem sarežģījumiem nokļūt kādreiz tik tālajos Rietumos, viens no pārsteigumiem bija šāds – lielajās, greznajās un bagātajās Rietumeiropas lielpilsētās pa ielām nebūt nebraukā dārgi un prestiži džipi vai lielizmēra sešsimtie mersedesi, bet gan mazas, racionālas un lētas mašīnītes. „Protams,” mēs teicām, „tas tāpēc, ka šīs mašīnītes aizņem maz vietas un pie viņu briesmīgajiem sastrēgumiem ir ļoti noderīgas...” Bagāto Rietumu sastrēgumi un dārgais benzīns tagad nonācis arī pie mums, bet mūsu ielās joprojām dominē lielizmēra mašīnas, jo mēs, acīmredzot, vēl neesam pārvarējuši padomju gadu sindromu – par mūsu „statusu” liecina mašīna, māja Baltezerā un akcijas kādā Anglijas futbola klubā. Tas nekas, ka lielākā daļa no šī autoparka pieder cilvēkiem, kas reāli tos nemaz nevar atļauties.
Protams, ne jau tikai ērtības pilsētā un dārgais benzīns vien liek cilvēkiem pārsēsties pie mazāku un ekonomiskāku automašīnu stūres. Otrs galvenais iemesls ir rūpes par savu pilsētu jeb, citiem vārdiem sakot, zaļā domāšana. Tas nozīmē gan mazāku izplūdes gāzu daudzumu, gan, protams, sastrēgumu mazināšanu. Būtu naivi cerēt, ka pārsēšanās no lielajām un prestižajām mašīnām notiks pati no sevis, tāpēc Rīgai šajā gadījumā būtu jāveicina to cilvēku iniciatīva, kas gribētu iegādāties sev mazāku automašīnu un šajā ziņā „dzīvot zaļi”. Un galvenais te ir ekonomiskais faktors – protams, arī dārgā degviela, mašīnas uzturēšanas izmaksas un, nenoliedzami, lielāko mašīnu dārgākā cena. Bet papildus ir jānāk arī pilsētas piedāvājumam, kā stimulēt lielo mašīnu nomaiņu pret mazākām - vai cilvēku izvēli par labu mazlitrāžas un mazformāta mašīnām jau pirkšanas brīdī.
LSDSP savā programmā jau ierakstījusi konkrētu priekšlikumu, kā šādu „pārsēšanos” veicināt. Proti, pilsēta varētu piedāvāt iedzīvotājiem un Rīgā reģistrēto firmu darbiniekiem, kas lieto mazlitrāžas (līdz 1,4 l motora tilpums) un mazformāta (ne garākas par 4 metriem) mašīnas, bezmaksas mašīnu novietošanu pilsētai piederošajās autostāvvietās. Protams, tas ir tikai viens no variantiem, kā veicināt mazo „pilsētas mašīnu” izplatību Rīgā, taču kā pirmais solis pilsētas pretimnākšanai saviem iedzīvotājiem noteikti ir izmantojams.
Nenoliedzami, ideālajā variantā pilsētas iedzīvotājiem pašiem vajadzētu saprast, ka rūpes par tīrāku gaisu, mazākiem sastrēgumiem un, galu galā, ērtu pārvietošanos pilsētā ir mūsu pašu un mūsu bērnu interesēs. Diemžēl bez ekonomiska stimula laikam vēl neiztikt. Un par panākumiem mēs varēsim runāt tad, kad, stāvot autoplacī, potenciālais pircējs par mašīnas iegādei atvēlēto naudas summu iegādāsies nevis lielāku, toties vecāku BMW, bet gan kādu mazāku, toties jaunāku automašīnu. Jo visu jau nosaka sabiedrības viedoklis. Ja būs moderni Rīgā braukt ar mazākām mašīnām, tad to izplatība pieaugs. Un pilsēta var šo procesu veicināt. Ja mēs domāsim šādi, tad terminu „mans limuzīns” mēs itin viegli attiecināsim arī uz, piemēram, „Citroen C1”.