Mazdēl, neved vectētiņu ragavās uz mežu!

Tas ir jautājums par realitātes un morāles simbiozi mūsos un mūsu pasaulē.Realitāte ir tā, ka pasaule noveco. Ja mēs salīdzinām dažādas valstis 20. gadsimta vēstures gaitā, tad ir pierasts domāt, ka novecošana ir raksturīga attīstītajām valstīm. Tām valstīm, kuras vispirms spēja radīt industriālo sabiedrību, tad postmoderno labklājības valsti. Patiesība ir skaudrāka. Arī jaunattīstības valstis noveco un problēma ir tā, ka pasaulē rodas aizvien vairāk tādu valstu, kurās ir procentuāli liela pensionāru paaudze, bet nav vēl sasniegts pietiekams labklājības līmenis, lai šiem cilvēkiem palīdzētu. 2050. gadā, lielu daļu pasaules sabiedrības sastādīs pensionāri, no kuriem daudzi dzīvos nabadzībā. Bet, tie arī būs cilvēki, kuriem pašreiz ir aptuveni 20 gadi!Var droši apgalvot, ka pensiju jautājums tiks globālajā pasaulē aizvien skaudrāk izjusts visās pasaules valstīs, gan tajās, kuras skaitās labklājības valstis un, kurām arī ir pieaugošas problēmas sociālās nodrošināšanas laukā, gan jaunattīstības valstis, kurām labklājības līmeni būs jebkad grūti sasniegt.Latvija ir kaut kur pa vidu. Es uzskatu, ka mēs esam sasnieguši pietiekamu ekonomiskās attīstības pakāpi, lai ļautu mūsu vecākai paaudzei vismaz savus pēdējos dzīves gadus nodzīvot labāk nekā nabadzībā. Nevedīsim savu vectēvu vai vecmāti uz mežu ragaviņās, kā mums tika stāstīts kādā bērnības pasakā. Tas ir taisnīguma un morāles moments, kas ir ielikts šajā stāstā, lai izkāpjot no šūpuļa mazais cilvēciņš saprastu labāk lietu sakarības, proti, tās, kā tu izturies pret citiem, nākotnē noteiks attieksmi pret tevi. Es esmu pārliecināts, ka ir iespējams atrast veidu kā šiem cilvēkiem, mūsu vecākai paaudzei, nodrošināt cilvēcīgas vecumdienas un es neticu mūsu valdībai un premjeram, ka to nav iespējams izdarīt.Jautājums ir gan par morāli, gan par mūsu sociāli ekonomiskajām prioritātēm. Mēs nedzīvojam skaitļu, makroekonomikas, inflācijas un IKP dēļ. Eiropeiskā, kristīgā un patiesībā jebkura morāle, un līdz ar to arī politiskā darbība uzliek par pienākumu mums rast risinājumu cilvēkiem cilvēku dēļ. Patiesībā es domāju, ka visām partijām, NVO un sabiedrībai kopumā vajadzētu beidzot apsēsties pie sarunu galda un atrisināt šo problēmu tā, lai mūsu vecākā paaudze iegūtu maksimāli pieejamo atbalstu savas dzīves saulrietā. Šī iemesla dēļ man nav arī saprotams, kādēļ premjers Godmanis, jautāts par „Sabiedrība citai politikai” rosinātiem grozījumiem, ir tik noraidošs un pat maldinošs sakot, ka, ja šie piedāvātie grozījumi tiktu pieņemti, visiem atkal būs vienādas pensijas neatkarīgi no darba stāža. Tā vienkārši nav taisnība. Ne pensionāru federācija, ne „Sabiedrība citai politikai” nav piedāvājusi un nepiedāvā šādus grozījumus. Mēs piedāvājam palielināt pensijas atbilstoši nostrādātajiem gadiem. Ir ļoti žēl, ka pat premjers nav iepazinies ar šiem grozījumiem vēl tad, kad aiz kalniem jau ir referendums. Tas norāda tikai uz aroganci, kas daudziem esot pie varas liek Latvijā nerēķināties ar sabiedrības viedokli un rezultātu panākt ar varu. Vai nu pārbalsojot labus piedāvājumus, vai kā citādi. Bertrans Rasels un Hanna Arendta šādu varu sauca par neleģitīmu.Bet nav runa par mūsu valdību. Runa ir par jauno paaudzi Latvijā.Jaunieši un jaunietes, studenti, strādnieki, uzņēmēji! Paskatieties, kā dzīvo Jūsu vecvecāki vai vecāki. Padomājiet, cik ilgi viņi vēl būs Jums blakus. Padomājiet, vai Jūs arī gribētu dzīvot vecumdienās tāpat kā viņi? Vai Jūs arī gribētu, ka Jūsu mazdēls Jums kādu rītu piedāvā sēsties ragaviņās, lai izvizinātu pēdējo reizi?Es vēlos mūsu sabiedrību redzēt labāku jau tagad, un es, Artis Pabriks, iešu parakstīties par pensiju likuma grozījumiem, lai man nebūtu kauns tagad, bet vēlāk manam mazdēlam vai mazmeitai nenāktu prātā ragaviņās sēdināt mani, jo tas, kā rīkojamies mēs šajās dienās, noteiks to, ko darīs viņi - pēc 20, 30 un 40 gadiem.