Es pats arī vēl pirms kāda laika domāju, ka par mūzikas un mākslas skolu sniegtajām zināšanām bērnu vecākiem jāsāk maksāt tik, cik nu šīs papildus zināšanas maksā. It kā loģiski, jo tie vecāki, kuri ved savus bērnus uz modernajām dejām, hokeju, jātnieku skolām, arī taču paši sedz visus apmācību izdevumus. Pēc sarunas ar Saldus mūzikas skolas direktoru mans viedoklis mainījās – es atmodos no miega! Visu tomēr nevar likt vienā rāmī!
Ar ko tad vispār Latviju atpazīst pasaulē? Vai tad mūsu dziesmu un deju svētku tradīcija nav Nr.1, ar ko mūs atpazīst? Vai tā tiks saglabāta, ja vismaz dziesmai un dejai netiks saglabāts pietiekošs finansējums? Vai kādreiz šo vērtību varēs atjaunot, ja mēs dažos gadus šo tik plašo, gandrīz visu tautu aptverošo kustību apturēsim?
Pirmkārt, par to, protams, būtu jāuztraucas mūsu kultūras ministram Intam Dālderim, un, šķiet, ka viņš to arī dara, taču šoreiz vajadzētu mosties un nākt palīgā arī visiem tiem, ko saucam par Latvijas inteliģenci. Vai tad mūsu inteliģence spēj „mosties” tikai tad, kad zemi min „sveši zābaki” un, paužot brīvu vārdu, draud cietums un dzīvības briesmas?
Skolotāja amats jau ilgstoši ir bijis hobija un sirdslietas statusā. Tagad tas atkal atgriežas turpat, bet tieši šī sabiedrības daļa, vai kā tautā to mēdz saukt, inteliģence, kuras lielāko daļu veido skolotāji (visplašākajā šī vārda nozīmē) ir tie, kas šobrīd var vest aiz sevis skolēnus un vecākus, lai iestātos par Latvijas kultūras vērtību saglabāšanu. Ja skolotājiem un mūzikas un deju pedagogiem, kuri bieži vien pat bez atlīdzības ir ilgstoši gatavojuši skolēnus un pieaugušos mūsu dziesmu un deju svētkiem, nāks palīgā dzejnieki un mūziķi, muzeju, bibliotēku un kino ļaudis, tad mums labāk izdosies gan šī, gan vēl daudzas citas visiem kopīgi svarīgas lietas.
Ja inteliģence, kurai svarīgāka par pilnu vēderu ir mūsu kultūra, to nedarīs vienoti, tad visticamāk par to necīnīsies ne tie, kas augšgalā labi paēduši, ne arī tie, kuriem patiešām visas domas jāatvēl cīņai par ģimenes izdzīvošanu. Ja atmodināsim un izkustināsim inteliģenci, tad aiz tās sekos gan vieni, gan otri.
Ikdienas steigā mums dažkārt vienkārši aizmirstas domāt par patriotismu un pamatvērtībām.