Mūžībā aizgājis mākslinieks Laimonis Mieriņš (12.03.1929.-21.12.2011.)

Laiks māksliniekam bija piešķīris garu mūžu - vēl nepilni trīs mēneši būtu jāpavada zem šīs saules un varētu svinēt 83.dzimšanas dienu. Pasaulē viņš nāca Tukuma apriņķa Slampes pagastā, lai gan bērnība un skolas gadi pagāja Laidos, kas 1930.gados atradās Aizputes apriņķa Valtaiķu pagastā un kur tēvs vadīja krejotavu. Šeit sākās interese par zīmēšanu, apzīmēdams ietinamā papīra loksnes un pat pirts nokvēpušās sienas. Kara gados Kuldīgas V.Plūdona Valsts ģimnāzijā zīmēšanas skolotājs gleznotājs Kārlis Grūbe pirmais mudināja puisi pievērsties mākslai. Taču sekoja Vācijas bēgļu nometne Špakenbergā, bet 1947.gadā 18 gadus vecais jauneklis pieteicās strādāt lauku darbos Anglijā. Vēlāk viņš apmetās Bradfordā, kur darba dienas pavadīja pie vērpjamām mašīnām.Brīvajā laikā L.Mieriņš iesaistījās deju kopā Sakta, kur satika Ilgu Reinis, ar kuru noslēdza mūža derību. No jauna pamodās arī interese par zīmēšanu. Alfrēds Kalniņš un Valdemārs Tone viņu skoloja glezniecībā, kāda tā bija Latvijā, taču L.Mieriņam gribējās ko citu - modernāku, laikmetīgāku. Latviešu puisis vakaros Bradfordas mākslinieku biedrībā zīmēja modeļus, līdz nonāca pie pārliecības, ka jāmācās tālāk.Kā stāsta M.Brancis, 31 gada vecumā L.Mieriņš kļuva Līdsas Mākslas koledžas audzēknis. Šīs skolas apmācību programmas pamatā bija vācu Bauhausa pamatprincipi - funkcionālisms, mākslas un industrijas apvienojums. Tie prasīja visu agrāk no latviešu vecmeistariem apgūto aizmirst un vizuālo pasauli veidot gluži citu. „Vecie bauslības galdiņi” bija jāsalauž, un L.Mieriņš pārradīja sevi.Pēc skolas beigšanas viņš papildinājās Goldsmita mākslas koledžā Londonā un 1965.gadā atgriezās Līdsas Mākslas koledžā, nostrādādams par zīmēšanas pedagogu līdz aiziešanai pensijā 1994.gadā. Kā skolotājs latvietis bija ļoti prasīgs, pat kategorisks, taču viņa audzēkņu vidū ir Lielbritānijā un pat pasaulē ievērojami mākslinieki, kuri vada reklāmas firmas vai ir visu atzīti savas nozares meistari, norāda M.Brancis.Pēc darba dienas viņš pavadīja darbnīcā. Tiesa gan, L.Mieriņš vairs negleznoja klusās dabas un portretus kā pašā sākumā. Mākslinieka galvenais izteiksmes līdzeklis kļuva krāsa. Krāsa, viņaprāt, var izteikt to pašu, ko stāstījums, tādēļ viņa darbos skatāmi līnijas, to ritmi, krāsu pretstati, ģeometriskas formas, kam vēlāk pievieno krāsu triepienus. Māksla ir ļoti personiska, intuitīva un iedarbojas uz jūtām, uzskatīja L.Mieriņš. Attiecībā uz glezniecību viņš bija ļoti uzstājīgs. No vienas puses, viņš katru darbu nostrādāja līdz pilnībai, no otras - māksla nav tirgus prece, kam jāpatīk ikvienam pircējam. Līdztekus glezniecībai L.Mieriņš nodevās arī zīmējumam, fiksējot sievietes figūru ļoti daudzveidīgās pozās un rakursos.Mākslinieks kā gleznotājs un izcils zīmētājs bija pazīstams ne tikai latviešu vidū. Viņš bija iekarojis savu paliekošu vietu Anglijas mākslā, rīkodams savu darbu izstādes. Viņš savus iespaidus izstādēs Anglijā un Latvijā uzlika uz papīra, un šie raksti bija lasāmi žurnālā Jaunā Gaita kopš 1963.gada.Kaut arī mākslinieks dzīvoja Anglijā, tomēr viņa domas allaž traucās uz Latviju. Ik gadu viņš brauca uz dzimteni, bieži rīkoja izstādes. Nākamajā gada vasarā L.Mieriņš noteikti būtu devies turp - bija paredzēta viņa darbu izstāde mākslas muzejā Rīgas birža. Viņš gribēja ieraudzīt arī iespiestu grāmatu par viņu, kas jau vairākus gadus ir uzrakstīta, tik naudas ir pietrūcis to iespiest. Ne vienu, ne otru ieceri viņš vairs neieraudzīs īstenojamies. Tas paliek mūsu parāds viņa priekšā, piebilst M.Brancis.