Lasot NP projektu nepamet sajūta, ka, kaut arī vārdos LTV vadība cenšas (centīsies) ieviest kvalitatīvas izmaiņas televīzijas programmās, tomēr projekta izstrādātāji dzīvo pagātnē (un es ceru, ka publiski pieejamais materiāls nav pilnais NP projekts, citādi ir pavisam bēdīgi).
Jāatceras, kā sabiedriskā televīzija radās. Vēsturiski televīzijas tehnoloģija bija tik dārga un riskanta, ka tikai valsts spēja to uzturēt un attīstīt. Taču nu jau 30 gadus pasaulē un vairāk nekā desmit arī Latvijā to spēj darīt arī privātas struktūras.
Ir radušies mediji ar citu funkciju -izklaidēt masas. Mediji, ar citu darba stilu un daudziem jauninājumiem. Šajā situācijā sabiedriskajiem medijiem, kuru pamatuzdevums ir nacionālā pasūtījuma īstenošana, ir jāspēj ne tikai saglabāt un palielināt auditoriju, nodrošinot NP pasūtījumu, bet jāspēj to darīt arī kvalitatīvi, lai piesaistītu „slinko” skatītāju. Bet sabiedriskajam medijam ir jāspēj nodrošināt visas auditorijas, arī tās mazāko daļu – dažādo interešu grupu - vajadzības: informēt, izglītot, izklaidēt. Un nevis konkurēt ar komerctelevīzijām, kā izskatās pēc jaunā NP projekta.
Sabiedriskajiem medijiem Latvijā vēl jāmeklē savs jaunais Es.
Ja sabiedriskā televīzija nespēs piedāvāt neko jaunu ne saturiskā, ne formas ziņā, tad tās jēga un pastāvēšana ilgtermiņā ir apdraudēta. Galveno mediju funkciju informēt un izklaidēt arvien vairāk spēj apmierināt komerctelevīzijas. Ir vairāki labi raidījumi, kuri pazuduši no LTV programmas un tagad skatāmi Latvijas komerctelevīzijās. Tāpat komerctelevīzijas Latvijā aizvien pārliecinošāk pierāda, ka spētu nodrošināt NP. Neatkarīgu producentu grupu veidoti raidījumi kādai no interešu grupām izdara to, kas principā ir sabiedriskā medija uzdevums - Vides Fakti, Māmiņu klubs u.c..
Arī ziņu programmas kļūst kvalitatīvākas. Protams, ir jāņem vērā komerctelevīziju finansiālās saistības ar naudas devējiem, tomēr ziņu tehniskā kvalitāte aug. Un sabiedriskā medija redakcionālās politikas emocionāls haotiskums nav neatkarības sinonīms. Ziņu pasniegšanas stils ir arī interesantāks, dinamiskāks un tas pamazām daļu, pa daļai nozog auditoriju visu laiku skatītākajam LTV ziņu raidījumam Panorāma. LNT un TV3 jau ilgāku laikā veido arī analītiskas nedēļas notikumu ziņu programmas. Abi projekti ir visai veiksmīgi un daļa auditorijas vairs neskatās LTV Ziņu dienesta veidoto De Facto, kas tieši pērn kļuva daudz kvalitatīvi vājāks.
Tas viss ir noticis komplektā ar to, ka no sabiedriskās uz komerctelevīzijām pārgāja strādāt talantīgi un attīstīties griboši žurnālisti un radās šī milzu starpība.
Domāju, ka sabiedriskā medija funkcija mūsdienās ir diversifikācija jeb piedāvātās informācijas dažādošana. Ar informēšanu acīmredzami citi tiek galā labāk.
Ir skaidrs, ka sabiedriskais medijs, lai izdzīvotu jaunajā informācijas telpā nedrīkst vadīties tikai pēc auditorijas lieluma. Tas nebūs kvalitātes rādītājs. Kvalitatīvam sabiedriskajam medijam būtu jāspēj tikt galā ar jaunu sabiedrības pētīšanas rezultātu –ne tikai medija patērētājiem (individuālo vajadzību apmierinātājiem), bet arī aizsargājamiem indivīdiem, pilsoņiem, demokrātiskas sabiedrības locekļiem. Domājot par auditoriju šādā plašākā kontekstā, iespējams, rastos jaunas formas, kas sabiedrisko mediju mainītu un tajā pašā laikā padarītu auditorijai pievilcīgāku.
Tādēļ 2009.gada NP projektā iekļautais viens no pamatuzdevumiem - LTV Kultūras kanāla izveidošana ir pareizs virziens. Tikai māc bažas, vai tas notiks uz kvalitātes rēķina.
Jau iepriekš mediju eksperte A.Rožukalne bija izpētījusi, ka Lietuvas televīzijas identiska kultūras kanāla izveide nav attaisnojusies – lielāka auditorija uz jaunā kanāla rēķina nav iegūta.
Šķiet, ka risinājums būtu Baltijas vai Ziemeļvalstu kultūras kanāla izveide. Līdzīgi kā Vācijas un Francijas kopīgi veidotais kultūras kanāls Arte, kuru skatās visā Eiropā. Bet, ja projektu līdz tam sekmīgāk realizēs komerctelevīzijas, sadarbībā ar savām partnerēm citās valstīs, tad droši varēs teikt, ka Latvijā sabiedriskā televīzija ir morāli bankrotējusi kā koncepts.
Patiesībā budžeta „apgriešana” šajā ekonomiskajā situācijā LTV varētu nākt par labu. Varbūt beidzot tiktu domāts par cilvēkresursu efektīvāku izmantošanu, tā ceļot kvalitāti. Piekrītu tiem, kuri uzskata, ka vienkārša algu apciršana par 15%, ir neefektīvs veids, kā skatīties nākotnē. Efektīvāk būtu veikt „tīrīšanu”. Un LTV nevajadzētu slēpties aiz „ļaunajiem apstākļiem”, bet izmantot tos, lai patiesi mainītos.