Visiem šeit ir tiesības noteiktā kārtībā naturalizēties, teiksiet Jūs, taču šajā gadījumā Jūs nepateiksiet visu līdz galam. Es arī droši vien visu nepateikšu, tāpēc jau iepriekš piedodiet. Ir skaidrs, ka vecāka gada gājuma cilvēki nevar nokārtot naturalizācijas eksāmenu, jo nespēj apgūt valodu. Jā, tas ir slikti, ka neapguva valodu, taču tie, kas ir pieredzējuši padomju laikus, saprot, ka bez tā varēja iztikt. Visi mēs esam redzējuši pa taisnāko ceļu iestaigātas taciņas mūsu māju pagalmos. Tā nu cilvēks ir iekārtots, ka meklē vienkāršākos un taisnākos ceļus. Kāpēc bijušie partijas funkcionāri un kvēlie komunisma tribūni, kas tagad sēž Saeimā, var attaisnot sevi ar frāzi „tādi toreiz bija laiki”, bet citi nevar?
Vai šie nepilsoņi, kuri katram no Jums ir blakām, kaimiņos, kuri strādā kopā ar Jums un kopā atpūšas, vai visi šie cilvēki šķiet tik bīstami? Tik bīstami, ka viņiem nevar uzticēt vēlēt vietējās domes? Tajā pat laikā to var uzticēt ārzemniekam, kas te ir pāris mēnešus nodzīvojis. Vai Jūs domājat, ka ES pilsonis ir kaut kāda kvalitātes zīme, vai arī visdrīzāk esat pārliecināti, ka nebrauks viņi te ne dzīvot, ne balsot.
Varbūt ne visi zina, ka nepilsoņi patiesībā ir zaudējuši politiskās tiesības, kuras viņiem jau kādreiz bija. Nepilsoņa statusu ieguva tie pastāvīgie iedzīvotāji, kuri dzīvoja Latvijā līdz 1992.gadam, tas ir, tā Latvijas iedzīvotāju daļa, kura netika atzīta par Latvijas pilsoņiem saskaņā ar 1991.gada 15.oktobra Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu. Tāda veidā Augstākā Padome liedza balss tiesības 1/3 daļai cilvēku, kuri bija to ievēlējuši. Ar nepilsoņu balsīm ievēlētais parlaments funkcionēja līdz 1993.gadam, pašvaldības līdz 1994.gadam, savukārt neatkarības referenduma rezultātus mēs baudām vēl šodien.
90% Latvijas nepilsoņu pārstāv trīs slāvu tautas - krievi, baltkrievi un ukraiņi. 1991.gadā par Latvijas pilsoņiem tika atzīti 396 000 cilvēku, kuriem tikai viens no vecākiem bija pilsonis. Aptuveni 1/3 nepilsoņu ir dzimuši Latvijā, pārējiem uzturēšanās stāžs Latvijā ir aptuveni 40 gadi.
Es nedomāju, kas starp Dienas lasītājiem daudz ir tik naivu cilvēku, kuri iedomājas nepilsoni kā tādu plakātisku nabadzīgu sarkanarmieti ar „budjonovku” galvā un sirpi rokā, kurš nemitīgi sapņo, kā tik ieriebt valstij, kurā pats dzīvo. Viņi ir tādi paši kā jebkurš cits Latvijas iedzīvotājs - ir bagāti, ir nabadzīgi, ir skopi un ir devīgi, ir kārtīgi saimnieki un mīloši vecāki. Viņiem visiem ir dažādas intereses un izpratne par to, kādām ir jābūt pašvaldībām. Ja šie cilvēki piedalīsies pašvaldības vēlēšanās, tad virs domēm nebūs sarkano karogu, taču būs cerība, ka starp deputātiem tiks pārstāvēti visi pašvaldības iedzīvotāji un līdz ar to arī daudzveidīgākas intereses.
Naturalizācijas tempi ir tik zemi, ka būs nepieciešami 125 gadi, lai šādos tempos naturalizētos visi Latvijas nepilsoņi un galvenais nepilsoņu skaita samazināšanās iemesls būs viņu mirstība. Vai tas nenozīmē, ka, balstot naturalizācijas procesu tikai uz „bezvīzu karu”, Latvija dara kaut ko nepareizi? Varbūt tagad, kad esam NATO, ANO, ES, mēs varētu spert pirmo uzticības soli pretī šiem cilvēkiem, lai viņi justu lepnumu un atbildību par savu valsti un pašvaldību, un vēlme naturalizēties balstītos ne tikai uz pragmatiskām interesēm (iespēja strādāt ārpus Latvijas), bet arī uz patiesu cieņu pret valsti.
Es te neminēšu starptautiskās rekomendācijas attiecībā uz nepilsoņu tiesībām piedalīties pašvaldību vēlēšanās, jo Eiropa taču „mūs nesaprot” un „neko nezina”, taču es varu droši apgalvot, ka Latvijas iedzīvotāji – pilsoņi nekļūs ne laimīgāki, ne bagātāki, kādu ierobežojot, un labi mums visiem kopā būs tikai tad, ja labi dzīvos katrs no mums - gan pilsonis, gan nepilsonis. To Jums visiem arī novēlu šajā ekonomiski smagajā laikā.