Manu uzmanību piesaistīja reakcija no viena daktera: "Jautājums par to, vai pašreizējie sodi ir adekvāti, jāanalizē kontekstā ar reālo šābrīža situāciju veselības aprūpē Latvijā -- ārstu katastrofāli trūkst, un, ja sodus noteiks daudz bargākus, vispār nebūs, kas strādā."
Tas nu gan ir interesanti. Ar šādu tekstu ārsts būtībā atzīst, ka kolēģi šādi grēko, un tādā gadījumā tomēr rodas visnotaļ nopietns jautājums par profesijas ētiku. Nav nekāds noslēpums, kādos gadījumos kāds grib sev dabūt tā dēvēto slimības lapu. Ja ir lapa, tad nav jāiet darbā, bet vēl vairāk -- nav jāstājas tiesas priekšā. Redzamākais gadījums līdz šim -- kādreizējais Banka Baltija vadītājs Aleksandrs Lavents, kurš tiesāšanās laikā tik daudz slimoja, ka process izstiepās pietiekami ilgi, lai A. Lavents pēc tam (un bezkaunīgi) sūdzētos Eiropas instancēs par to, ka tiesāšana bijusi pārāk gara. Nupat jau mediju uzmanību piesaistījis arī Ventspils fīrers Aivars Lembergs, dienā, kad viņu aizturēja, arī viņam esot bijusi darba nespējas lapa, turklāt lapa, uz kuras neesot pat bijusi uzrakstīta diagnoze. Tas nu šķiet pavisam nopietns ārsta ētikas pārkāpums, vēl jo vairāk tāpēc, ka dažas dienas vēlāk Lembergs žurnālistiem dižojās par to, cik viņš cietumā bijis sportisks un aktīvs.
Te runa nav par soda maigumu vai bargumu, runa ir par to, kā ārsts vispār var izrakstīt darba nespējas lapu, ja zina, ka patiesībā cilvēks ir darba (vai tiesāšanas) spējīgs. Arī par cita veida sodiem Latvijā reizēm runā kategorijā "darba ļaudis nespēs samaksāt". Nu, ja nespēs samaksāt, tad nevajag pārkāpt likumu! Tas nav sarežģīts reizes rēķins. Dievs pasargi, es negribu kritizēt ļaudis, kuri patiešām ir slimi, kam negadās? Taču ja bagātiem ļaudīm ir iespējams ar dakteri samirkšķināties acīm un kaut ko sarunāt, tad to gan kritizēju.
Latvijas iekšlietu sistēmā ir jāizveido slimības vērtēšanas komisija, tās dalībniekiem jāmaksā pietiekami liela nauda, lai viņi nebūtu ietkmējami no "slimnieku" puses, un arī ārstēšana aizturētām personām ir jāveic iekšlietu sistēmā, nevis luksusa palātās dažādās Rīgas slimnīcās. To, ka diemžēl mūsu valsts reizēm ar turīgiem noziedzniekiem vienkārši auklējas, rāda apgalvojums, ka Jūrmalgeitā notiesātais Germans Milušs ļoti iespējams vairs neatrodas Latvijā, jo Eiropas Savienības dalībvalstī, lūk, uz robežas pases tik rūpīgi vairs netiek kontrolētas, lai viņu sameklētu. Galva griežas. Te situācija ir ļoti vienkārša -- ja Latvijā ir dakteri, kuri vienkārši krāpjas ar slimības lapām, viņi ir sodāmi un pamatīgi sodāmi. Un profesijai tam pretoties tāpēc, ka sods it kā ir pārāk liels -- tas liecina, ka pašsattīrīšanās acīmredzot ir vajadzīga ne jau tiesu sistēmā vien.