Tā būtu īsā atbilde tiem, kas pēc pensiju referenduma norakstījuši Štokenberga un Co partijā pārtopošo organizāciju.
Tautas partijas viens no līderiem Māris Kučinskis ir viens no tiem, kurš piesaucis štokenberģiešu drīzo galu – “viņi līdz ar šo [referendumu] varētu finišēt”. Izgāšanās, neveiksme pašā karjeras sākumā – tā par šo organizāciju saka politologi.
Garā atbilde būtu šāda – domāju, ka referendums neatkarīgi no iznākuma ir Štokenberga un Co partijas karjeras labs sākums. Jo bez milzīgas aģitācijas, propagandas un naudas aizvilkt tik lielu daļu mūsu visnotaļ savtīgās sabiedrības uz tik nepopulāru un tūlītējus augļus nenesošu pasākumu patiesībā ir liels sasniegums. Politikas vērtētāji aizmirst, ka ne Kokinam, ne Štokenbergam, ne Pabrikam nav tāda gadiem krāta uzticības kredīta kā Vairai Vīķei-Freibergai, kuras rosinātajā referendumā par drošības likumu grozījumiem PAR nobalsoja vien 326 tūkstoši. Turklāt tas nenotika trīs nedēļas pēc iepriekšējā referenduma, kā tas bija šajā, ar tautas nobalsošanām piesātinātajā vasarā.
Skaidrības labad teikšu, ka man nav nekāda sakara ar Štokenberga organizāciju un arī referendumā es piedalījos ne jau tādēļ, ka Štokenbergs aicināja. Es piedalījos par taisnīgu lietu. Man atšķirībā no daudziem maniem vienaudžiem ir mazs mierinājums, ka pēc gadiem trīsdesmit saņemšu krietnu pensijas žūksni uz šodien badā mirstošu cilvēku rēķina. Tas nav taisnīgi, tas nav godīgi un tas nav cilvēcīgi, pat ja budžets zvārojas un pensiju sistēma tiek tricināta. Reiz bija tāds teiciens gruzīnu filmā – kam vajadzīgs šis ceļš, ja tas neved uz templi? Līdzīgi ir tagad – kam vajadzīga nosacīta labklājība, ja tā jāceļ uz kauliem.
Mans balsojums referendumā nav uzticības kredīts Štokenberga topošajai partijai. Taču, ja tā uz vēlēšanām savā programmā spēs piedāvāt ko tādu, kas mani uzrunās konkrēti, tieši un saprotami, kas dos risinājumu mani uztraucošajām izglītības, veselības aprūpes, dzīves kvalitātes un citām konkrētām šīs sabiedrības problēmām, tad es par viņiem balsošu.