Hm. Neticu, ka policijai kaut kur skapī nestāv pāris kabatas lukturīšu vai eļļas laternu, kuras varētu paņemt līdzi. Nopietni runājot kļūst skaidrs, ka problēma meklējama nekoordinētībā. Cik var spriest, liela daļa policijas iestāžu mūsu valstī tā īsti pat nezina, kur meklēt pēdas dzenošos suņus. Tā tomēr ir gluži tā pati opera, kā traģēdija pagājušā gada sākumā, kad ģimenei bija jālec laukā pa logu tāpēc, ka ugunsdzēsējiem nebija pietiekami garas kāpnes. Atkal -- varētu padomāt, ka nevienam ugunsdzēsības sistēmā nekad neienāca prātā, ka Rīgā ir arī 12 stāvus augstas mājas. Varbūt kļūdos, ceru, ka kļūdos, bet neesmu neko dzirdējis kas liecinātu, ka nākamreiz, kad 12. stāvā izcelsies ugunsgrēks, pietiekami garas kāpnes būs atradušās.
***
Prieks, ka uz mirkli ir atmodies Saeimas deputāts Einars Repše un nācis ar skaidrojumiem par saviem plāniem partijas nākotnes nodrošināšanā. Kā esmu rakstījis citreiz, Latvijas politikā bijuši vairāki cilvēki, kuri labi jūtas tikai tādā gadījumā, ja ir pie šprices. Ierindas deputāta darbs viņiem nav pa spalvai. Vienīgais, kurš to īsti saprata, bija Andris Šķēle, viņš aizgāja no politikas, nevis deldēja krēslu nevajadzīgi. Cik laikrakstos un televīzijā redzēts Repše, viņš austiņās klausās mūziku, nodarbojas ar savu klēpjdatoru ... vienu vārdu sakot, deldē krēslu. Otrs tāds pats bija Vilis Krištopans, kurš iepriekšējā Saeimā it kā darbojās, lai gan patiesībā ļoti bieži dzīvoja Amerikas Savienotajās Valstīs. Vai Saeimai un valstij no tā ir kāds labums? Nav. Un tas pats attiecas arī uz E. Repši.
***
Un pēdīgi, paldies Jānim Naglim, Druvim Skultem un citiem "Latvijas ceļa" patriotiem, kuri ir sapratuši, ka "laulības" ar Aināra Šlesera reliģiski korporatīvo biznesa projektu nav pieņemamas arī tad, ja atsevišķiem politikāņiem nepieciešams glābt politisko pakaļu, jo strādāt banku un citās padomēs nav tikpat interesanti kā būt par deputātu. "Latvijas ceļš" apvienojoties ar LPP pievīla visus, kuri ticēja partijas sākotnējam solījumam. Labi, ka politikas vircas bedrē atradušies arī atsevišķi godprātīgi cilvēki, kuri principus tomēr tur augstāk par mirkļa konjunktūru.