Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) jau kopš deviņdesmito gadu vidus ir iestājusies par progresīvā iedzīvotāju ienākumu nodokļa atjaunošanu Latvijas nodokļu sistēmā, kamēr visas iepriekšējās valdības allaž ir atradušas kādus aizbildinājumus, kāpēc nodokli nevajag, vai arī pret šo ierosinājumu ir izturējušās ar absolūtu kurlumu.
Izmetot no nodokļu sistēmas progresīvo nodokli 1995. gadā, Latvija uzsāka grūti izskaidrojamu, eksotisku eksperimentu, kura rūgtie augļi lielā mērā nupat ir jūtami. Neba, protams, šis nodoklis viens pats vainojams, pašreizējai krīzei ir citi, būtiskāki cēloņi, taču arī trūkumi – kroplības nodokļu sistēmā ir viens no budžeta nesamērību un sociālo spilvenu zudumu veicinošiem faktoriem.
Progresīvā IIN likme kā budžeta sabalansēšanas līdzeklis tiek lietots lielākajā daļā pasaules valstu – tikai apmēram 10% valstu nav progresīvā nodokļa, un šajā ziņā Latvijas varasvīri ir vienisprātis tikai ar nedaudz vairāk kā 20 valstu valdītājiem - ar Krievijas, Kazahstānas, Mongolijas, Ukrainas un Balkānu valstu kolēģiem. Pagaidām pie progresīvā IIN nav atgriezušās arī kaimiņvalstis Lietuva un Igaunija, taču diskusijas par to jau notiek, un jādomā, ka jo drīz šis nodoklis tajās tiks atjaunots.
Neatkarīgi, vai ekonomikā valda uzplaukums vai krīze, bet jo īpaši krīzes laikā, progresīvā IIN likme varētu būt instruments, ar kuru valstij iegūt vairāk naudas budžetā, turklāt to darīt taisnīgākā veidā, pēc principa, ka bagātie maksā vairāk. Tas nepieciešams, lai valstī neveidotos liela sociālā noslāņošanās, kur skaitliski mazai, elitārai ļaužu daļai ir lieli ienākumi, kamēr visa pārējā tauta dzīvo uz nabadzības robežas vai pat zem tās. Taču valdošās, labējās partijas gadiem ilgi un apbrīnojami konsekventi ir uzskatījušas, ka tas nav nepieciešams... Var teikt pat skarbāk – valdošās, labējās partijas ir par to, lai saglabātu mazajai, elitārajai grupai lielus ienākumus, bet fiskālās problēmas, kad tādas rodas, tiek risinātas uz maznodrošināto rēķina. Šāda politika pašreizējā krīzē Jaunā laika un Tautas partijas izpildījumā jūtama vai katrā solī, bet jo īpaši spilgti – attieksmē pret progresīvās IIN likmes ieviešanu.
Droši vien diskusijas par progresīvās IIN likmes ieviešanu valdošās koalīcijas aprindās vispār nebūtu sākušās, ja ne pārsteidzošais atklājums, ka šādu budžeta sabalansēšanas instrumentu silti iesaka Starptautiskā valūtas fonda (SVF) eksperti. No šo ekspertu viedokļa par Latvijas valdītāju vēlmi un spēju pārvarēt finanšu krīzi lielā mērā ir atkarīgs, vai Latvija dabūs starptautisko aizdevumu. Tāpēc šoreiz izlikties par kurliem labējie nevarēja. Tomēr apbrīnojama ir āziskā iespītība, kādā līdz pat pēdējam elpas vilcienam viņi ir gatavi cīnīties, sabotēt progresīvā IIN ieviešanu, vienlaikus visiem spēkiem arī censties diskreditēt progresīvā IIN ideju sabiedrības acīs.
Saprotams, ka progresīvā IIN likme nedrīkst būt pārāk agresīva - tāda, ka kavētu vidusslāņa veidošanos. Tieši šādu – agresīvu – progresīvo IIN valdošās aprindas prezentēja, bet pēc tam pašas ņēmās to noraidīt, lai sabiedrības acīs izliktos par labdariem un arī varoņiem – jo, redz, kā mēs tomēr nepiekāpjamies gluži visām SVF prasībām!
Turpinot šo liekulīgo spēli, tika pieņemts lēmums praktiski atcelt neapliekamo minimumu, samazinot tā likmi no 35 latiem uz 25 latiem nākamgad, tādējādi trūkstošo līdzekļu ieguves resursu rodot tieši visnabadzīgāko iedzīvotāju ienākumos. Turklāt sabiedrībai tiek mēģināts iestāstīt, ka neapliekamā minimuma koriģēšana un progresīvā IIN ieviešana ir kaut kas savstarpēji izslēdzošs, ka, ja tiek skarts viens nodoklis, tad otru nekādā gadījumā nedrīkst aiztikt, un, ka ar nepaliekamā minimuma koriģēšanu tagad ir atrisināta progresīvā IIN problēma.
Nekas nav atrisināts, un visticamāk SVF savu vārdu vēl teiks, un beigās Dombrovska valdībai vistuvākajā laikā nāksies pie šā jautājuma atgriezties, un beigu beigās jau kuro reizi Latvijas vēsturē izskatīsies diezgan nožēlojami – ka vajadzīgu lēmumu uzspiež kādi ārēji spēki, nevis tas ir no pašas Latvijas iekšpolitisko kustību dzīlēm nācis.
LSDSP allaž ir bijis viedoklis un skaidrs, uz aprēķiniem un ekonomisko reāliju novērtējuma balstīts risinājums. Arī pašlaik esam nepārtraukti vērojuši situāciju un mums ir priekšlikums, kā vislabāk, ar kādiem sliekšņiem un griestiem būvēt progresīvā IIN namu. Tā būtību varat aplūkot tabulā.
Proti, tabulā ikviens var ieraudzīt un aplēst, cik lielu artavu viņam nāktos maksāt sociāli taisnīgākas nodokļu sistēmas ieviešanai un uz pašreizējās krīzes altāra. Neapliekamā minimuma samazināšana valstij dos ne vairāk kā 17,2 miljonus latu. Saskaņā ar mūsu priekšlikumu 21,2 miljonus latu budžets iegūtu, ja tie, kas saņem mēnesī zem 1000 latu algu, arī turpmāk maksātu līdzšinējo 23% likmi. Nebūtu tā, ka tie, kam alga lielāka par 1000 latu, uzreiz spēji ciestu un zustu stimuls censties un pelnīt vairāk. Tie, kam alga 1000 līdz 1500 latu, maksātu 26% - tātad nedaudz vairāk. Un tā uz priekšu – jo lielāki ienākumi, jo nedaudz vairāk jāsamaksā nodokļos. Saprotams, ka šāda nodokļu sistēma nepatiktu tai iedzīvotāju kategorijai, kas ir kādu astoņkāju sastāvdaļa, lielu brīvostu pārvaldniekiem, centrālās bankas šefiem un citiem labējo partiju sponsoriem un labējo partiju līderiem pašiem. Taču, ko lai dara – valsts vārdā, ja tās liktenis šiem kungiem rūp, jāziedo taču kādu daļu savas labklājības. Ir valstis, kā, piemēram, Singapūra, kur 0,4% iedzīvotāju samaksā 25% no visa iedzīvotāju ienākumu nodokļa valstī, tikmēr Latvijas 0,4% arī turpmāk labprāt nemaksātu.
TABULU var atrast šeit!