Grēku nožēla sākas ar iekšējo cīņu, personīgajiem pārdzīvojumiem, kas ideālā gadījumā beidzas ar fakta konstatēšanu – esmu grēkojis. Gadījumā, ja ar šo faktu nespēju samierināties, tad nožēloju savus grēkus. Grēka nožēlas viena no izpausmēm ir lūgums pēc piedošanas un personiskā apņemšanās savā dzīvē kaut ko mainīt. Tikai tad, kad esmu izgājis cauri ķēdītei – nožēlojis grēkus, izlūdzies piedošanu – tikai tad es varu cerēt uz piedošanu. Tikai tad, kad esmu lūdzis piedošanu, es varu apgalvot, ka jūtos atbildīgs par to, ko domāju un to, ko daru. Un tikai tad, kad esmu saņēmis piedošanu, man ir tiesības sākt no jauna iegūt uzticēšanos, izvirzīt jaunus mērķus un aicināt arī citus tiekties uz ideālo.
Esmu konstatējis, ka manā dzīvē ļoti pietrūkst grēku nožēlas, lūgums pēc piedošanas un piedošana. Gan manā personīgajā dzīvē, gan, manuprāt, manu radinieku, draugu, kolēģu un paziņu personīgajās dzīvēs. Šķiet, uzvaru guvis moto: „Es esmu kruts un neaizskarams savā krutumā un nepārspējamībā, tādi paši krutie man ir visapkārt. Protams, ne tik kruti, kāds esmu es :)”
Tā kā man ir iespēja izpausties diena.lv, gribu teikt, ka man kā pilsonim neizsakāmi pietrūkst grēku nožēlas un atvainošanās no maniem vadoņiem. Es nekad neesmu lolojis cerības par to, ka nāks viens skaistais, cēlais, ideālais. Taču joprojām loloju ilūzijas, ka būs kaut vai viens, kas spēs atvainoties, ja kaut kas nebūs izdevies. Spēs atdzimt – mainīties. Ar atvainošanos, atdzims cerība, kura šodien tik ļoti pietrūkst.
Pat, ja esošie vadoņi šo manu, iespējams, primitīvo bloga ierakstu nelasa, varbūt lasa tie, kas vadoņi reiz būs... varbūt jums noder...
„Es vēlos lūgt jūsu piedošanu par to, ka neesmu attaisnojis tās cerības, kuras jūs ar mani saistījāt; par to, ka nenovērtēju to uzticēšanos, ko jūs man avansā dāvājāt; par to, ka mana rīcība bijusi tik destruktīva, kā rezultātā jums sākusi zust ticība mūsu kopējam darbam un tā mērķiem; par to, ka mana iedomība un lepnība ir grāvusi jūsu mīlestību pret šo valsti. Lūdzu, piedodiet!”