Politika, nauda un mediji

Arī politiskā līdzdalība, ja neskaita vēlēšanas, ir zema, jo tauta kopumā netic politiķiem un nevēlas sevi saistīt ar politiku, ko kopumā uzskata par netīru lietu.Ja ielūkojamies politikas teorijā, mēs varam atrast vismaz divus starptautiski nozīmīgus darbus par uzticības krīzi un politisko līdzdalību. Tie ir Putnams un Olsens. Īsi atreferējot, viens no secinājumiem ir, ka sabiedrība, kur ir zema politiskā vai sabiedriskā līdzdalība, parasti ir uzticības krīzē, un tai ir zems tā saucamais sociālais kapitāls. Runājot par Latviju, var droši apgalvot, ka sociālais kapitāls ir deficīts valstī. Latvijā ir zema līdzdalība, sabiedriskā fragmentācija, neticība NVO un politiskai līdzdalībai. Lai arī Baltijas valstu sabiedrības ir samērā līdzīgas, Igaunija sabiedriskā kapitāla vairošanā iet mums pa priekšu visos rādītājos. Līdzdalība NVO Igaunijā ir augstāka nekā Latvijā, uzticēšanās politiskajiem spēkiem, valdībai un arī pozitīva attieksme pret līdzdalību Eiropas Savienībā. Neņemos šajā blogā analizēt iemeslus atšķirībām starp divām kaimiņvalstīm. Tam ir jāvelta vairāk laika un vietas. Tomēr no personīgās pieredzes gribētu vērst uzmanību uz naudas un mediju lomu sabiedriskās domas un politiskās vides veidošanā.Būdams cilvēks, kurš iesaistīts politikā, saprotu, ka lielā mērā par valstī notiekošo atbildība ir jāuzņemas tieši mums - politiķiem, jo esam tie, kam jāveido mūsu valsts un jāuztur atgriezeniskā saite ar sabiedrību, lai mēs - politiķi -  zinātu, ko sabiedrība vēlas, savukārt, sabiedrība būtu informēta par to, ko mēs - politiķi - piedāvājam un darām. Šajā sakarā nenoliedzami liela loma ir masu saziņas līdzekļiem, kuri ir reālā saite starp valsts institūcijām, politiķiem no vienas puses un sabiedrību no otras. Tas nozīmē arī to, ka masu saziņas līdzekļiem ir jāspēj kvalitatīvi šo saikni nodrošināt, informējot sabiedrību par attiecīgo politiķu darbiem un nedarbiem, viņu viedokļiem, politisko stāju. Šajā sakarā ir saprotams, ka tādi raidījumi kā _100. pants_, Latvijas Radio programmas, Dombura raidījumi ir vitāli nepieciešami, jo ļauj aktīvākai sabiedrības daļai saprast, kas notiek politikā un ko mēs - politiķi darām pareizi vai nepareizi. Citiem vārdiem sakot, nedrīkst par zemu novērtēt kvalitatīva žurnālista un raidījuma lomu sabiedriskā kapitāla veidošanā un demokrātijas stiprināšanā.Tādēļ jo liels bija mans izbrīns, kad, runājot ar atsevišķu reģionālo mediju pārstāvjiem, uzzināju, ka vienīga komunikācija starp politiķiem un sabiedrību ar šo mediju starpniecību ir par naudu. Proti, ja politiķis samaksā šai televīzijai vai radio, tad viņš drīkst parādīties ēterā. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka konkrētie reģionālie mediji politiskā viedokļa paušanu, komunikāciju starp iedzīvotāju un jebkuru politisko organizāciju padara atkarīgu no naudas summas, nevis no tēmas vai tās aktualitātes. Iedomājieties situāciju, ja „Kas notiek Latvijā?” paziņotu, ka notiek diskusija par valsts budžetu, bet piedalīties drīkst tikai to partiju pārstāvji, kuri ir samaksājuši vismaz 1000 Ls. Domāju, ka tas liecina par konkrēto žurnālistu un viņa vadības neizpratni par sabiedriskajām vajadzībām. Manuprāt, tas balansē uz robežas ar politisko korupciju, jo nauda nevis piedāvājums ir tas, kas veido politisko vidi. Cita starpā, tas liecina arī par mantisko negausību. Šajā sakarā, runājot par politisko partiju finansēšanu, lai cik tas nebūtu pašreiz populāri, ir jāsaprot, ka vismaz sēklas nauda partijām arī Latvijā ir jādod no budžeta. Kāpēc? Ļoti vienkārši, demokrātija nav nekas tāds, kas nāk par brīvu. Arī par patiesu demokrātiju ir jāmaksā visai sabiedrībai. Ja to nedarīs sabiedrība no budžeta, tad to darīs atsevišķi cilvēki, kuriem ir daudz naudas un kuri to iegūst, bieži izmantojot valsts administratīvo kapacitāti savā vai atsevišķas sabiedrības daļas, nevis visas sabiedrības labā.