Gribas triumfs. Pārcilvēks.
Ir arī praktiskas izpausmes. Pat juristu un politologu disputi par autoritāru stilu vairs nav tikai pikantērijas, ar ko nosist garlaicību. Piemēram, regulāri piemirst, ka Ministru prezidents ir tikai Ministru kabineta sēžu vadītājs (pirmais starp līdzīgiem) un ka valdība ir koleģiāls iestādījums, nevis vienai personai padoti izpildītāji. Bieži piemirst, ka Saeima ir galvenais valsts pārvaldes orgāns, nevis Ministru kabinetam vai vēl trakāk Ministru prezidentam padota institūcija, kas izpilda Koalīcijas (jeb Sadarbības) padomes iegribas. Piemirsts, ka Valsts prezidents nav patvaldnieks vai miertiesnesis, bet valsts reprezentācijai domāta dekoratīva amatpersona. Regulāri tiek piemirsts un regulāri tiek dvests, ka visām kaitēm ir viens brīnumlīdzeklis – vadonis!
Viss iepriekšminētais ir vāji slēpta gatavošanās, lai mums priekšā liktu kādu supervaroni un teiktu: „esam noguruši, tagad visus vadīs viņš”. Mūžameža maldi, ka vadonisms ir tautiska atgriešanās kādās pirmskara patriarhālās romantizētās tradīcijās. Par spīti iepludināšanai tautiskas klētiņas un sirdsmājiņas aurā, šie mēģinājumi ir izgarojumi pavisam ciniskai polittehnoloģiskas ideoloģijai, kas ir formā un saturā kopēta no 21. gadsimta režīma Austrumos no Zilupes.
Šo ideoloģiju pazīst kā „putinismu”, aizgūstot jēdzienu no kaimiņu autokrāta. Ārējās pazīmes – autoritārisms, korporatīva un karteļu pārvaldes struktūra, personības kults, centralizācija, varas vertikāle un šovinisms – atgādina Musolīni laika ideoloģiju Itālijā, tomēr mums piedāvātajai ideoloģijai trūkst raksturīgā dinamisma un masu partijas. Tas ir nomenklatūras un oligarhu birokrātisma un politbiznesa tradīciju pakropļots, poētiski kariķēts fašisms. Ideoloģija gļēvajiem un sliņķiem. Ideoloģija, kas piedāvā paktu starp inertu masu un varu – jūs mums pabalstus, subsīdijas, pensijas un stipendijas, mēs turam muti par politiku.
Ja kāds grib
izbaudīt “putinisma” labumus, lai ņem vīzu un brauc atpūsties uz Taganrogu,
nevis sprediķo par prezidenta pārvaldes patvaldniecības ieviešanu Rīgā. Kas patiesi izbrīna - kāpēc neviena demokrātiska organizācija joprojām nav atklāti nosodījusi šos lienošos tīkojumus autoritārisma virzienā?
Sūrs un grūts darbs ir panākumu pamatā, nevis laimes un zelta meklēšana, skrienot pakaļ maldugunīm. Ar to arī atšķiramies no vienas lielās kaimiņtautas, kur sliņķim tikai jāsagaida savs brīnums, ka visu atrisinās līdakas pavēle. Vadonis ir lēta vīna pudele, ko Mīlas dzērienā dakteris Dulkamara iesmērē kā brīnumzāles – tas viļ, apreibina, šķebina un rada papildus paģiras, ne risina mūsu dzīves problēmas.