Mākslas zinātnieks Eduards Kļaviņš savulaik raksturojis Pauļa Liepas (1977) darbus kā "neuzbāzīgu mākslu". Šķietami triviālais apzīmējums diezgan precīzi izsaka autora delikāto mākslas pasauli, kurā lielākoties redzam dzīves scenogrāfijas artefaktus, ko cilvēka uztvere parasti tiecas izstumt no redzamības. Paulis Liepa māksliniecisko jēgu meklē ikdienas piezemētībā, mēmā priekšmetu un zīmju abstrakcijā un mazliet noputējušā klusumā, kas apklāj šīs ikdienas lietas. Viņa kompozīcijām piemīt savdabīgs nostalģisms, centieni atdarināt bērnības vizuālo kultūru un līdz ar to arī laika zūdamības netveramību. Sadzīvisku priekšmetu vērojumus Paulis Liepa lielākoties transformē neparastos grafikas tehniku eksperimentos, kuru estētikā jaušama grafiskā dizaina un popārtisku stilizāciju ietekme.
Zīmju valodas pētnieks
Savā pirmajā personālizstādē Paraleloscopia mākslinieks pievērsās anatomisku šķērsgriezumu attēlojumam, pētot vienkāršu, minimālistisku zīmju valodu un tās plašās izmantojuma iespējas. Mākslas zinātniece Līga Lindenbauma viņa darbus nodēvējusi par "apkārtējās pasaules modeļiem" un "savdabīgiem meditācijas priekšmetiem" – tie patiesi saistās ar savdabīgām urbānā dzīvesveida garīgajām praksēm un raisa asociācijas ar hrestomātisko Nama Džun Paika videoinstalāciju TV Buddha, kurā Budas skulptūra bezgalīgi veras televizorā kā meditācijas objektā.
Tik klaja ironija un sociāli kritiskas intonācijas Pauļa Liepas darbiem ir svešas, viņu saista introverts eksistenciālisms un mēģinājumi darbos reflektēt par abstraktākiem cilvēka prāta un dvēseles stāvokļiem. Tiesa, atsauces uz mūsdienu reālijām kritizējošā izteiksmē ir iezagušās viņa 2013. gada izstādē Dienas kārtība, kā arī pagaidām pēdējā personālizstādē Daiļo mākslu kabinets (2017, Mūkusalas mākslas salons). Tajā mākslinieks savas kompozīcijas veidoja kā vienkāršotas tēmekļu, ģeoloģisko un militāro šķērsgriezumu un kursoru shēmas. Bailes no kara, ģeopolitiskiem saspīlējumiem un militāriem iebrukumiem, kas intensīvās informācijas klātbūtnes dēļ kļuvušas par mūsu ikdienu, Pauļa Liepas darbos reducētas līdz vienkāršotām ģeometriskām formām. Bezpersoniskās svītru, krāsu un laukumu kombinācijas iemieso kara atsvešināto, dehumanizēto raksturu – iespējams, tas ir daudz precīzāks militāro konfliktu portretējums, nekā pirmajā brīdī varētu šķist, kad uzlūkojam abstraktās kolāžu kompozīcijas.
Nejaušības nozīme
Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē RIBOCA Paulis Liepa eksponē darbus, kas savā ziņā ir atgriešanās pie viņa agrīnajā daiļradē sastopamās mākslas valodas un izmantotajām tehnikām. Jau studiju gados Latvijas Mākslas akadēmijā Paulis Liepa aizrāvies ar tā dēvētajām surogāttehnikām, kartona griezumiem un kologrāfiju, kas izmantotas arī biennālē redzamajā darbu sērijā. Iespiedformas tiek veidotas no dažāda biezuma kartona, papīra un līmes – šī tehnoloģiskā vienkāršība atbilst arī vēlmei attēlot vienkāršo, nesarežģīto un uzsver faktūru un krāsu nejaušību nozīmi iepretim klasiskajai grafiskā attēla skrupulozitātei.
Darbu sērijā mākslinieks reflektē par dzīvi kā projektu, par mūsu vēlmi to iekārtot gluži kā dzīvokli, atrast piemērotāku darbu, vaļasprieku, tapetes virtuves sienām un atbilstošāko krāsu čībām. Šīs triviālās darbības aizņem absurdi lielu daļu cilvēka dzīves, bet Pauļa Liepas kompozīcijās šie dizaina aksesuāri atkal pārtop par rasējumu vai skici, it kā atgriežoties savā sākotnējā esamības stāvoklī un vēstot par kādas nenotikušas pagātnes atmiņām.
Seko līdzi aktuālajam arī notikumam veltītajā Diena.lv sadaļā!