Nupat esmu atgriezies no gadskārtējā Briseles foruma, kura laikā NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens lielu uzmanību pievērsa NATO un Krievijas sadarbībai. Daudz tika runāts par ASV un Krievijas vienošanos par kodolieroču arsenāla samazināšanas jaunā līguma START iespējamo parakstīšanu. Lieli, nozīmīgi soļi. Bet kādas izmaiņas NATO ietvaros šā gada laikā tajās jomās, kas skar mūsu valsts drošību?
Pirmais ir jautājums par NATO pamatfunkciju – kolektīvo aizsardzību. Par to šā gada laikā ir plaši diskutēts. Diskusijas notikušas, pateicoties ekspertu grupai, kas izveidota, lai sagatavotu ieteikumus jaunajai NATO stratēģiskajai koncepcijai. Latvijai liela veiksme, ka 12 grupas dalībnieku vidū visas trīs Baltijas valstis pārstāv mūsu Aivis Ronis, vienīgais, kurš pārstāv veselas trīs valstis. Tieši Baltijas valstu drošībai tiek pievērsta pastiprināta uzmanība gan ekspertu diskusijās, gan daudzajās konferencēs par stratēģisko koncepciju.
Daudz diskusiju notiek par Vašingtonas līguma 5. pantu, kurš nosaka NATO valstu pienākumu militāri iesaistīties gadījumā, ja notiek uzbrukums kādai dalībvalstij. ASV un Krievijas START līguma sakarā ir jādomā par to, kā nodrošināt, lai 5. pantā ietverto kolektīvās drošības būtību nevarētu ietekmēt negatīvi. NATO atvairīšanas vai atturēšanas politikai gan pagātnē, gan joprojām ir ļoti svarīga loma kā NATO drošības lietussargam.
Otrais – Afganistānas jautājums. Militārā iesaiste Afganistānā ir paaugstinājusies. NATO ģenerālsekretārs savā 27. marta runā Briselē īpaši pateicās NATO dalībvalstīm, kuras, neraugoties uz finanšu grūtībām, nav samazinājušas savu līdzdalību šajā NATO svarīgākajā operācijā. Tostarp arī Latvijas prezidentam, aizsardzības un ārlietu ministram.
Vienlaikus sabiedrotie demonstrējuši pilnīgu izpratni par to, ka mūsu krasi samazinātā budžeta ietvaros neesam varējuši atsaukties ASV prezidenta Obamas lūgumam Eiropas valstīm palielināt karaspēka skaitlisko sastāvu ISAF operācijā. Šis aicinājums atspoguļoja ASV administrācijas vēlmi prasīt lielāku ieguldījumu Alianses operācijās no Eiropas. Taču NATO ģenerālsekretārs arī vairākkārtīgi uzsvēra, ka citas valstis ārpus ASV tagad tomēr piedalās Afganistānas operācijā ar apmēram 40 000 karavīru. Līdz ar šo paaugstināto citu valstu militāro iesaisti Obama vienlaikus redz, ka ar 2011. gada vidu varēs sākties karaspēka samazināšana un atvilkšana.
Trešais būtiskākais jautājums, kas aktualizējies šā gada laikā, ir reformu nepieciešamība pašā Aliansē. Tas nonācis darba kārtībā saistībā ar NATO budžeta samazināšanos globālās finanšu krīzes ietekmē. Mūsu tikko pabeigtās strukturālās reformas ir piemērs Alianses dažkārt smagnējai un nepārskatāmajai finanšu plānošanai, ko esmu piedāvājis mainīt, kā arī izmantot Latvijas pieredzi un atziņas šajā jautājumā.
Sešus gadus pēc Latvijas iestāšanās NATO, mēs joprojām baudām drošību, kādas mūsu vēsturē nekad nav bijis. Domāju, ka šis ir īstais brīdis atgādināt, ka brīvība, tāpat kā demokrātija, nav bijusi un arī uz priekšdienām nebūs par velti. Tāpēc šā gada aizsardzības prioritātes ir skaidras, saprotamas un izpildāmas – mēs turpināsim piedalīties operācijā Afganistānā, turpināsim apgūt pieredzi valsts aizsargāšanai gan mācībās Latvijā, gan arī misijās. Mēs arī turpināsim darbu pie valsts ekonomikas sildīšanas, nodrošinot NATO nemilitāro kravu tranzītu un Lielvārdes lidlauka atjaunošanu. Līdzekļu ierobežotā pieejamība ir pietiekams stimuls tērēt līdzekļus efektīvi un atklāti.
Neskatoties uz grūtībām, Latvijas karavīri ir atbildīgi un uzticami Alianses partneri un dod mūsu skaitam un resursiem pietiekami lielu un nopietnu ieguldījumu kopīgajos NATO drošības uzdevumos. Arī nākamajos sešos gados.