Un vēl skumjāk ir pieņemt, ka tas ir tikai likumsakarīgs rezultāts notikumu attīstībai ilgākā laika periodā.Skumji kārtējo reizi secināt, ka decembrī pēc SKDS datiem uzticība demokrātiskas valsts parlamentam ir sasniegusi kārtējo viszemāko robežu. Šie skaitļi pie varas esošajiem joprojām ir kā pīlei ūdens, un tā vietā, lai kaut mēģinātu saglābt sabiedrības ticību demokrātiskajām institūcijām, tiek spriests vien par krēslu pārbīdīti „nesatricināmās” koalīcijas iekšpusē. Skumji atsaukt atmiņā vairāku, šobrīd plaukstošu valstu pieredzi, līdz tās tikušas pie apjausmas par pareizajām uzplaukuma receptēm. Vācija pie tā nonāca pēc zaudējuma divos pasaules karos, Veimāras republikas haosa un nācijas fiziska, garīga un ekonomiska sabrukuma. Somijai bija vajadzīgs agresors, cīņā pret kuru zaudētas simtu tūkstošu dzīvības, panākts pazemojošs miers un vispārēja izpratne par atkārtotu iebrukumu jebkurā laikā, izmantojot jebkādu ieganstu. Īrijai „pietika” ar iznīcinātu ekonomiku un reālu badu daudzās ģimenēs. Mums aiz muguras 800 nebrīves un 50 okupācijas gadi. Skumji atzīt, ka latvieši savā valstī līdz šim nav bijuši spējīgi mācīties nedz no savas pirmskara, nedz no kaimiņu nesenās pieredzes. Joprojām personiskās ambīcijas un hroniska nespēja vienoties ir galvenie dzinējspēki mūsu savstarpējās attiecībās gan politikā, gan biznesā, gan bieži arī ikdienā.
Kam vēl jānotiek Latvijā, lai mēs attaptos ? Vienkārši skumji.