Noteikta sabiedriskā komforta vārdā Rīgas dome tur aktuālu, piemēram, aizliegumu sēdēt zālājos. Taču cits daudz būtiskāks cilvēku diskomforts, kas rodas, ciešot no atsevišķu smēķētāju egoisma, paliek neievērots.
Likuma burts noteic, ka smēķēt aizliegts, piemēram, sabiedriskā transporta pieturvietās. Norma ieviesta acīmredzot tāpēc, ka šajās vietās pulcējas vienkopus daudz cilvēku, tai skaitā nesmēķētāji, kuriem no dūmiem izvairīties varētu izrādīties sarežģīti. Taču tik pat grūti izvairīties ir arī ielu krustojumos, stāvot pie luksofora. Tādas pašas neērtības sagādā gājēji uz ielām, kur izpūstos dūmus nākas elpot apkārtējiem. Tad jājautā, kāpēc vispār uz ielas būtu jāatļauj smēķēt?
Nav mana darīšana moralizēt par to, kas ir vai nav kaitīgi. Katrs attiecībā uz savu veselību un tēriņu lietderību izvēli izdara pats. Taču iebildumi man rodas tajā brīdī, kad no dūmiem ir jāizvairās manai sievai, kam ratiņos guļ mazulis. Ja likuma burts manu sievu un bērnu šajā gadījumā pasargāt nevar, tad uz ielas neatliek nekas cits, kā ar diplomātiskiem vai nepieciešamības gadījumā mazāk diplomātiskiem argumentiem iejaukties pašam.
Gan valsts, gan pašvaldības raud par to, ka trūkst budžetā naudas. Vides piemēslotāji, spļāvēji un apkārtējo indētāji ir kā biezs visapkārt. Tik biezs, ka sodos iekasētā naudiņa palīdzētu, piemēram, atgūt veselību ne vienam vien nelaimē nonākušam bērnam. Izvēle ir arī Rīgas Domes ziņā!