Tā nav reklāma

Ceļu satiksmes noteikumos bija tikai viens punkts ,kas jāievēro ,pārējos pietiek ,ja zina!!! Diemžēl pēdējos noteikumos tas ir sacūkots: "Vadītājam jāvadās pēc braukšanas apstākļiem uz ceļa" Tad arī mazāk būtu tādu iespējamību ,ka mašīna pēkšņi kļūst nevadāma,un neaizmirst sekot līdz mašīnas tehniskajam stāvoklim ,ne tikai reizi gadā tehnisko apskati izejot ...tad arī mums ,kas nepiesprādzējas būtu mazāk bīstamības ,ka kāds trakais virsū brauc!!!!!! Laimīgu visiem ceļu!!!!!!:)))

Ak jā tagad problēmu nav, reizēm vēl no aizmugures atskan balss, ē tēti es vēl neesmu piespŗādzējies ( t.i. nav vēļ paspējis), kad sāku lēnām pagalmā griezties rinķī.

Mums ar ar mazo (un arī ar sievu) bija problēmas ar sprādzēšanos, nu neko nācās kādu stundu pagaidīt, kamēr pārējie 2 saprata ka es nekur nekustēšu kamēr nebūs piesprādzējušies. ;)

Reiz braucu pa Krasta ielu, viss it kā normāli - ātrums ap 75-85 km/h, gaišs laiks, ne pārāk blīva satiksme, man aizmugurējā sēdeklī 5gadīgs dēls. Kaut kā gadījās, ka nebija piesprādzēts. Pēkšņi, ka zibens no skaidrām debesīm, priekšā braucošā mašīna ekstrēmi bremzē, pa labi, pa kreisi joslas aizņemtas, biju spiests pats strauji bremzēt, aizmugurē sēdošais bērns kā akmens lido no aizmugures virsū. Brīnumainā kārtā paspēju viņu noķert. Kopš tā laika vairs nekādu kompromisu - ja kāds aizmugurē sēdošais, tai skaitā bērns, nav piesprādzējis mašīnu no vietas nekustinu. Ja kāds izdomā atsprādzēties, tad, ja pēc pirmā aizrādījuma nepiesprādzējās atpakaļ - apstādinu auto.

Jā, jā, jā. Diemžēl, "gudrie" bieži ir pārliecināti, ka "kaimiņa pieredze" ir labāks redītājs, nekā zin;atnieku, pētnieku un tehnisku komandu pieredze.

Protams, ka jāpiesprādzējas! tā ir rakstīts satiksmes noteikumos. Tur vispār daudz kas itin noderīgs ir ierakstīts - gan tas, ka jālaiž gājēji pāri gājēju pārejām, nevis lēnām jābrauc viņiem virsū, gan tas, ka mašīnai jāapstājas pie stoplīnijas, nevis pārejas vidū, gan arī, ka pa ietvi nedrīkst braukt, gan arī par to, ka krustojumā jāapstājas pie sarkanās gaismas. Nesaprotu, kā tas iespējams, ka vieni noteikumi pilnīgi masveidīgi netiek ievēroti!

Šitas nav garlaicīgi, bet baisi - es arī cīnos ar vienu no savām pusaudzēm, lai piesprādzējas, tikko iesēžas auto. Lielākajiem bērniem, par laimi, tas asinīs, tāpat kā pašai. Vienmēr sprādzējos pat taksometrā, jo pa Rīgu tāpat visādi gadās. Retu reizi sēžot autobusā, tāda neomulīga sajūta - roka ceļas meklēt siksnu. Esmu vienreiz iekļuvusi avārijā kā blakussēdētāja, sadursme sanāca ieslīpi pret kreiso spārnu, arī siknas noturēja. Īsu brīdi pie mums rādīja tos pašus reklāmas klipus ar lidojošām figūrām, kas Skandināvijā līdz ar trenažiera demonstrācijām jau gadus 20 katras autoskolas programmā. Reiz pat izkāpu un pavaicāju jaunēklim BMW, kāpēc nepiesprādzē aizmugurē lēkājošo bērneli - esot draudzenes sīkais, negribot siksnu, pats "lielais" gan arī bija bez tās. Mēs esam bezatbildīgi gan pret sevi, gan tiem, par ko atbildam. Paldies, Anna, par atgādinājumu

Annai taisnība 100%. Un vēl žetons par izlēmību uzrakstīt par "hrestomātiski pareizu" lietu, ko ikdiena daudzi ignorē. Arī man nācies sadauzīt līdz norakstīšanai 1,5 mašīnas, bet, pateicoties jostām, pašam ne skrambiņas, tpū, tpū, tpū...Cienījamo čelovek, lūdzu, pat ja Tev bija garlaicīgi lasīt, tomēr piesprādzējies!

Nesen uz Brīvības ielas redzēju šādu skatu - brauc kabrīts bembis, priekšā skūts tētuks smuki piesprādzējies, aizmugurē divas mazas meitenītes, ap gadiņiem trim un pieciem lēkā pa sēdekļiem, ceļas kājās, māj ar rociņām apkārtējiem. Nevajag pat avāriju, pietiktu strauji piebremzēt, lai abi bērni lidotu laukā citām mašīnām zem riteņiem. Un ko teikt par tētuka saprātu?! Tikai to, ka viņš ir potenciāls noziedznieks pret saviem bērniem! Bet prātu ar varu nevienam neiedos. Manējie bērni brauc atbilstošos sēdeklīšos un vienmēr piesprādzēti un nekad nav protestējuši pret to, ka tā, jo citādāk viņi vienkārši nekad nav braukuši. Arī es uz savas ādas zinu, ko nozīmē avārija un ko dod piesprādzēšanās. Paldies Dievam, arī man bija tikai pāris zilumu.

Tu turies. Viss labs, kas labi beidzas. :)

man isteniba prieks, ka daudzi manas paaudzes cilveki (ap 25) pashi labpratigi izmanto droshibas jostas. varbut reizem liekas, ai, sikums, es tachu braukshu uzmanigi, bet tadi gadijumi ka shis tomer atgadina - dzive var pagriezties pavisam negaiditi un reizem apstakli nosaka visu, ne pats cilveks. un jaa - vel man prieks, ka, pateicoties pikstuliem, kas ir jaunajas automashinas, esmu pie jostas lietoshanas pieradinajusi ari savu vectetinu, kas ik pa laikam nonak mana auto blakussedetaja kresla. nevaru nepiebilst par komentariem, tiem indigajiem, - domaju, autores acis pec tada atgadijuma shiem vardiem ir pilniga cita nozime neka daudziem citiem, ari indigajiem komentetajiem.

Не смог прочитать. Автору нечего сказать. Пустота. Nada.

Nesaprotu, vai tas ir ceļu policijas uzsaukums piesprādzēties vai izvilkums iz autores dzīves? Laikam gan drīzāk pēdējais, jo diez vai policija sāktu sprediķot par komentāru raksturu.

te deretu vel paris saiti ar arzemju socialajam reklamam. Labam.

Ja būtu mana teikšana, es Jūs "piespiestu"rakstīt biežāk, un iedotu krietnu spēka rezervi ignorēt zākātājus, jo viņi patiešām nezina ko dara, tāpēc nav vainīgi.