Šogad tika iedibināta Vijas Celmiņas fonda stipendija – 30 000 ASV dolāru. Fonds apņemas to nodrošināt desmit gadu garumā, ik gadu to saņems viens Latvijas mākslinieks. Stipendijas mērķis ir sniegt atbalstu aktīvi praktizējošu un līdzšinējā radošajā darbībā augstu māksliniecisko kvalitāti apliecinājušu Latvijas mākslinieku radošajiem meklējumiem un radošajam darbam. Pieteikšanās procesu stipendijai organizē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, savukārt stipendijas ieguvēju izvēlas Vija Celmiņa.
Šogad stipendijai bija pieteikušies astoņdesmit pieci mākslinieki, un astoņdesmit no tiem kvalificējās stipendijas nolikuma prasībām. Saprotams, ka Vija Celmiņa ar visiem šiem pieteikumiem iepazīties nevarēja, tāpēc pirmreizējai mākslinieku radošās biogrāfijas, atsūtīto portfolio un motivācijas pieteikumu izvērtēšanai ir izveidota fonda stipendijas žūrija, kurā darbojas Elita Ansone, Zane Čulkstēna, Kaspars Groševs, Maija Kurševa un Inga Meldere.
Vijai Celmiņai tika nosūtīti žūrijas atlasītie mākslinieku Ērika Apaļā, Jāņa Dzirnieka, Indriķa Ģelža, Miķeļa Fišera, Ievas Putniņas, Zanes Putniņas, Līgas Spundes, Rasas un Raita Šmitu, Luīzes Rukšānes, Kristas Vindbergas un Amandas Ziemeles pieteikumi, kas tika uzskatīti par kvalitatīvākajiem. Vija Celmiņa ir nolēmusi piešķirt stipendiju Ievai Putniņai.
Melanholija dvēselē
Latvijā dzimušajai un pasaules atzinību iemantojušajai māksliniecei Vijai Celmiņai ir septiņdesmit gadu pieredze mākslas pasaulē, viņa vērojusi, kā tā tiek konstruēta, kā rodas aizvien jaunas tendences un tās atkal nomaina citas, kāda augšupeja un lejupslīde ir bijusi mākslas tirgū. Vērojot pašlaik ASV notiekošo mākslas tirgus kritumu, Vija Celmiņa saka: "Tas viss tūlīt sabruks, mākslas pasaule kolapsē." Mākslinieces attieksme pret mākslas pasauli ir kritiska, bet mākslas pasaule nav tas pats, kas māksla pati par sevi. Vija Celmiņa uzsver, ka vēlas atbalstīt tādu mākslu, kas paliks. "Es gribu atbalstīt māksliniekus, kuri rada īstus mākslas darbus, nevis kaut ko, kas domāts izstāžu šovam, kaut kādai iedomātai "mākslas pasaulei"."
Vijas Celmiņas teiktais, protams, prasa paskaidrojumu, ko īsti viņa sauc par "īstu mākslu". Gleznotāja piebilst: "Es gribu atbalstīt kaut ko tādu, ar ko var kopā dzīvot. Kaut ko īstu, ar rokām radītu." Man bija iespēja telefonsarunās uzklausīt mākslinieces iespaidus pēc tam, kad viņa bija iepazinusies ar latviešu mākslinieku portfolio. "Esmu pārsteigta. Jums ir daudz ambiciozu izstāžu darbu, tie ir ļoti profesionāli un komerciāli, industriāli veidoti, tas ir kā teātris vienai izstādei. Tas ir savādi, ka valstī, kurai nav naudas un nav šīs mākslas tirgus scēnas, rodas tik dārgi darbi. Kas to visu atbalsta? Mākslinieks rentē vietu, pēc tam to visu nojauc un met ārā. Es negribu, lai pasaule tā attīstītos. Es gribu atbalstīt mākslu, kas radīta ar sirdi, nevis prātu." Vairākos māksliniekos Vija Celmiņa saskatījusi arī kādu īpašu latvisku citādību, kas mūs atšķir, – tādu kā nācijas identitātes iezīmi, ko raksturo melanholisks dvēseles stāvoklis.
Mākslinieku iesniegtie pieteikumi savā ziņā parāda pašreizējo Latvijas mākslas ainu. Konkursā piedalījās sešdesmit mākslinieces un divdesmit pieci mākslinieki, un pieci pieteikumi bija divu mākslinieku sadarbības projekti. Lai arī daudzi autori CV nenorāda savu vecumu, ir viegli noteikt, kuru paaudzi pretendents pārstāv. Nav pārsteidzoši, ka – jo jaunāks mākslinieks, jo lielāks oportūnists viņš ir. Analizējot, kuru paaudžu mākslinieki bija pieteikušies stipendijai, secinājums ir šāds: absolūtais vairākums ir mileniāļi (ap 52 procentiem deviņdesmitajos gados dzimušo un 33 procenti astoņdesmitajos gados dzimušo), un pārliecinošā mazākumā ir X paaudzes pārstāvji (10 procentu septiņdesmitajos gados dzimušo, četri procenti sešdesmitajos gados dzimušo un viens procents piecdesmitajos dzimušo).
Uz stipendiju varēja pretendēt jebkurā vizuālās mākslas medijā strādājošie. Pieteikumos dominēja glezniecība un jaukta tipa instalācijas, kas ietver visdažādāko materiālu priekšmetus, digitālus attēlus un videodarbus. Bija imersīvas instalācijas, lauka pētījumi, tēlniecība, zīmējums, keramika, mode, scenogrāfija, dzeja, skaņa, smarža, temperatūra, gaisma, performance, pat izšūšana. Žūrijas skatījums bija atvērts mediju daudzveidībai. Lai arī, kā mēs mēdzam teikt, medijs ir tikai līdzeklis, tomēr katram ir savs īpašais pieskāriens, materialitāte un sajūta, un šīs substances Vijai Celmiņai izrādījās būtiskas.
Elementāras vajadzības
Laikmetā, kad mākslinieki savai darbībai finansējumu gūst dažādos konkursos, projektu rakstīšana ir kļuvusi par nopietnu radošās domāšanas apdraudējumu. Tāpēc Vijas Celmiņas fonda stipendijas pieteikuma anketā tika atstāta iespēja izteiksmes brīvībai, netika iekļauti tādi šabloniskas formālās domāšanas punkti kā "mērķi", "rezultāti", "rādītāji", "ilgtspēja" utt. Tomēr tikai nedaudzi mākslinieki šo brīvo formu izmantoja, pieteikumos bija dažas izcilas esejas, kas runā par pašu mākslu. Lielākoties stipendijas pretendentiem šķita, ka jāsola fantastiski rezultāti, proti, kārtējās izstādes, un ne jau viena vien, pat vairākas gadā, un pat tūkstošiem mākslas darbu: "… radīšu 1995 mākslas darbus jeb 11 darbu sērijas, izmantojot 9 dažādas materialitātes." Nopietni?! Tātad vairāk nekā piecus darbus dienā. Ražošanas princips, rezultātu sasniegšana, kvantitāte un ātrums drīzāk sola radošu izsīkumu. Radošums prasa laiku un paredz brīvību kļūdīties.
Daudzviet pieteikumos bija nolasāms ikdienas izdzīvošanas rutīnas nogurums un tas, ka stipendija nepieciešama, lai atvilktu elpu un kaut uz gadu būtu par pilna laika mākslinieku: "Vislielākais ieguvums no šīs stipendijas būtu iespēja strādāt, kādu brīdi neraizējoties par izdevumiem, kas ir saistīti ar darbu. Es, visticamāk, neiztērētu visu stipendiju uzreiz vienā vērienīgā personālizstādē, bet iegādātos materiālus ilgam laikam, apmaksātu darbnīcu, noteikti varētu atļauties vairāk laika veltīt savai glezniecībai. Noorganizētu personālizstādi ar jauniem darbiem un kuratoru, varētu samaksāt fotogrāfam. Kādu laiku varētu izjust zināmu atvieglojumu un stabilitāti savā materiāli nestabilajā profesijā." Tik elementāras un saprotamas vajadzības.
Pieteikumos bija arī detalizēti uzskaitīta nepieciešamība papildināt savu materiāli tehnisko bāzi, iegādāties specifisku aparatūru un arī pavisam vienkāršas lietas: audeklus, rāmjus, otas, glazūras, pigmentus. Bija arī ekskluzīvākas idejas – nopirkt zemesgabalu un iestādīt ābeļdārzu. Daudzas tēmas, kas interesē māksliniekus, ir ekoloģiski virzītas. Klimata pārmaiņas liek domāt par pasaules ekosistēmu un dabu mums apkārt. Māksliniekiem ir svarīgas ētiskas attiecības ar vidi. Pievēršoties Latvijai, viņi vienlaikus domā globāli un vēlas padarīt pasauli par ciešamāku vietu dzīvošanai. Otra mākslas diskursā pamanāmā līnija ir tā, ka Latvijas māksliniekus raksturo pašrefleksija un identitātes meklējumi, mākslas darbi bieži ir introspektīvi, ir jūtama ievainojamība, mākslinieki ir noraizējušies par mentālo veselību, izdegšanu, nemieru un laikmeta spriedzi.
Viss vēl nav atklāts
Ieva Putniņa. Gājiens. 2025. Audekls, eļļa, 202 x 180 cm. Instalācija. Granīts, koks, eļļa, silikons
Stipendijas ieguvējas Ievas Putniņas glezniecība ir it kā iegremdējusies dabā un visā dzīvajā radībā, kas tajā mīt. Vijas Celmiņas fonda stipendijas žūrijas loceklis Kaspars Groševs raksta: "Ievas Putniņas darbi pārsteidz ar iztēles nebeidzamo apvāršņu apzināšanas iespējām – tie sniedz cerību, ka viss vēl nav izpētīts un atklāts. Cerību pilna glezniecība, kurā izcila tehnika saslēdzas ar izcilu izdomu, kas aizvien uzņem apgriezienus, ļaujot nepacietīgi gaidīt jaunus turpinājumus."
"Ieva Putniņa rada sirreālas, ērmīgi pretrunīgas vides, kas ir pašpietiekamas, tajās viņas radītie tēli klejo, brīnās, vēro, mostas vai aizmieg un ir "iesprostoti" paši kādā savā simboliskā darbību sistēmā. Liekas, jo skatītājs ilgāk tos vēro, jo drīzāk tie sāk vērot pašu skatītāju," Ievas Putniņas daiļradi vērtē Inga Meldere.
Ievas Putniņas glezniecībā mēs ieraugām brīnumainu aizspoguliju, kurā laiks ir izmainīts un notikumi seko nevis cēloņiem, bet iztēlei, kuras priekšā loģikas pasaule ir atkāpusies.
*Raksta autore Elita Ansone ir Vijas Celmiņas fonda stipendijas žūrijas vadītāja