Ušakovs. Mēs divi. Padibeņu valoda

Pat ikvienam Latvijas armijas karavīram ir skaidrs, ka lamu vārdi ir visprimitīvākā cilvēku slāņa saziņas veids, ka rupjībai nav attaisnojuma. Tāpēc Rīgas mēra Nila Ušakova rupjību izvirdumiem 17.decembra Rīgas domes sēdes laikā neredzu pamata. Arī tad, ja Ušakovs to skaidro, kā nogurumu, kas radies, dienas garumā, vadot Rīgas domes sēdi, un kā privātu sarunu ar vicemēru Aināru Šleseru, turklāt uzskata, ka jāatvainojas tikai to cilvēku priekšā, kuriem viņa rupjības nepatīk.Interesanti, ka Ušakova atbildes parāda kādu kultūrvēsturisku iezīmi. Tiek pieļauts, ka varētu daudz būt tādu cilvēku, kuriem Rīgas mēra „mātes vārdi” tomēr varētu arī patikt. Izskanējis pat viedoklis, ka rezultātā viņam varētu pieaugt atbalsts sabiedrībā. Acīmredzot domāta auditorija, kur spēkā sulīgas valodas paražas, kas ievazātas līdz ar „atbrīvotāju” invāziju Latvijas kultūrvidē. Tās degradēšanai jaunus iespējas un apvāršņus pavērusi SC un LPP/LC draudzība Rīgas domē. Tāpēc Ušakova runas krāšņums vicemēra Šlesera ausīs nerada disonansi, bet uztur, apliecina garīgu vienotni, raksturo viņu savstarpējās attiecības, arī attieksmi pret sabiedrību. Apliecinot, ka viņi ir divi. Viens, kurš lieto padibeņu valodu, otrs, kurš klausās.Ir vispārzināms, ka morāles un ētikas normas ir cilvēku uzvedības noteikumu kopums, kuras ir jāievēro. Atrunām par nogurumu, kuru rezultātā vaļā parāvās Ušakova rupjības, nevar būt attaisnojuma. Īpaši tad, ja tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ, domes vadība (N.Ušakovs un A.Šlesers) 2010.gada budžeta sēdi nolēma sākt vēlā pēcpusdienā, darba dienas beigās. Ja Ušakovs fiziski jutās tik vājš, tad būtu vismaz ņēmis vērā Pilsoniskās savienības un Jaunā laika iebildumus un būtu atteicies no ārkārtas sēdes, kuru pats uzspieda opozīcijai. Tāpēc runas par ģīboni, prāta aptumsumu vai vēl kādu medicīniski-mentālu problēmu Rīgas mēram būtu jāattiecina uz sevi. Rezultātā 17.decembra sēžu darba kārtībā bez 2010.gada Rīgas budžeta apspriešanas (Rīgu un valsti skārusi ārkārtēji smaga ekonomiskās krīze, Rīgas budžetā trūkst līdzekļu un sabiedrība slīgst nabadzībā, apkārt valda trūkums…) tika izskatīti vēl 108 jautājumi. Saprātīgs laika limits lemjamo jautājumu vispusīgai izvērtēšanai netika dots. Domes ierēdņi, ziņotāji nespēja paskaidrot lēmumu detaļas. Pat Ušakovs-Šlesers nespēja saprast kam nepieciešama „kāda tur” Eiropas pilsētu mēru vienošanās... Tā teikt „saprātīgi plānota” darba kārtība un „valstiska lemšana”. Īpaši tad, ja paši šajā laikā rīko vakariņas Krievijas delegācijai, un paši sarūpējuši uguņošanu! Jo augstākus amatus cilvēki tiecas ieņemt, jo augstākas prasības tiem tiek izvirzītas. Profesionālā varēšana, atbildība, spēja darboties sabiedrības vairākuma interesēs iet roku rokā ar amatpersonu morāli ētisko stāju. Ušakovs - Šlesers, ik dienu sludina – „mēs divi”, „mēs izlēmām”, un ir skaidrs, ka pastāv ļoti lieli riski, ka tiek pieņemti neefektīvi lēmumi, jo viņiem trūkst atbildības sajūtas. Tās trūkums redzams neskaitāmu lēmumu pieņemšanā, pasūtījumu dalīšanā un naudas izšķērdēšanā, kas ikdienas viņu vadībā turpinās. Šlesera preses sekretārs aicinājumu atkāpties no amata uztver kā "pilnīgi nesaprotamu un absurdu", jo, lūk, Rīgas vicemērs necenzētus vai rupjus vārdus publiski sēdes laikā neesot teicis. Iespējams, ka neteica. Taču Šlesers Ušakovu ne reizi neapturēja gan. Rezultātā abu uzvedība nav nodalāma un veido kopumu. Tā laikam ir ierasts sazināties domubiedru starpā. Aiz viņiem stāv koalīcija. Šāds saziņas veids rada brutāla, graujoša spēka sajūtu, kas pāraug gatavībā gāzt Latvijas valdību. Nākamo veidošot pāris - Šlesers – Ušakovs. Viņu kabinetos izlemšot Latvijas valsts likteni. Acīmredzot tiks lemts, kāda veida valoda lietojama. Līdzīga kāda jau pusgadu skan Rīgas domē. Viņi tic, viņi ir pārliecināti, ka sabiedrība ir iecietīga.