Tajās sabiedrībās, kur opozīcija to vai citu iemeslu dēļ nevar vai nespēj legalizēties, konflikts starp opozīcijā esošo viedokli un valdošo varu var pieņemt destruktīvas formas, kā tas notika, piemēram, Igaunijā.
Sabiedrība, kas „padzen” opozīciju un ignorē to, pakāpeniski zaudē pavisam vai stipri pavājina savus pašregulācijas mehānismus. Politiskais režīms zaudē gan savu dinamiku, gan spēju attīstīties un pielāgoties mainīgajiem apstākļiem. Tāpēc jautājums, kādas ir pozīcijas un opozīcijas attiecības, nav mazsvarīgs. Tā kā mūsu parlamentā opozīcijā ir nokļuvusi gandrīz puse deputātu, radās nepieciešamība pēc pelēkajiem toņiem un tika ieviesti jēdzieni konstruktīvā opozīcija un nekonstruktīvā.
Šī dalījuma pamatojums patiesībā ir ļoti sekls. Konstruktīvā opozīcija ir tā, kas atbalsta pozīciju, savukārt tie, kas neatbalsta pozīciju, kļūst nekonstruktīvi. Tas ir tāds savdabīgs Latvijas opozīcijas „agregātstāvoklis”, kad opozīcija pāriet no konstruktīva stāvokļa uz nekonstruktīvu, un atkarībā no tā kļūst vai nu redzama pozīcijai vai, gluži otrādi - praktiski nesaskatāma. Atzīstat, ka tā ir ļoti ērta pozīcija, taču nedaudz negodīga.
Gribētos tā kautrīgi atgādināt, ka arī opozīcijas deputāti pārstāv zināmu Latvijas pilsoņu daļu. Jums šie cilvēki nepatīk? Varbūt Jūs viņiem arī nepatīkat. Nu, un kas no tā? Tas, ka Latvijas iedzīvotāji patiesībā maz uztraucas par to, ka pusei no viņu pārstāvjiem praktiski „nav pielaides” valsts pārvaldīšanai, liecina par niecīgo atgriezenisko saiti starp deputātu un viņa vēlētāju, jo darbojas princips „nobalsoji un ej mājās”.
Kāpēc Latvijā opozīcija (tajā skaitā PCTVL) mēģina pievērst uzmanību valstī pastāvošajām problēmām ar skaļām akcijām un ironiskiem likumprojektiem? Tāpēc, ka mēs visi parasti cenšamies runāt skaļāk, ja liekas, ka oponents tevi nedzird, vismaz tikmēr, kamēr pārliecināmies, ka viņš ir pavisam kurls.
Demokrātija ir komplicēta sistēma, kuras stabilitāte lielā mērā balstās uz dažādiem mehānismiem iekšējās spriedzes mazināšanai. Jums nepatīk, kā rīkojas Kalvīša valdība? Nu, un ko tagad lai iesāk? Uzrakstīt emocionālu komentāru kādā forumā? Visdrīzāk, ka vairs nepalīdzēs. Iziet ar plakātu pie Ministru kabineta un vientuļi tur mīņāties? Nu, kaut kā vairs „nesit pušu”.
Patreizējā politiskā sistēma diemžēl veidojas tā, ka cilvēkam patiesībā ir viens rīcības variants - balsot „par” visu, ko nolemj pie varas esošais grupējums. Balsot „pret” vairs nav kur. Protams, prasības var tikt izvirzītas abām pusēm un arī opozīcijā ir jāmāk strādāt. Mūsu frakcijā, piemēram, nav neviena tā saucamā „klusējošā” deputāta. Viņi visi ir aktīvi un pastāvīgi uztur (ir spiesti uzturēt) savu politisko muskuļu tonusu, vairāk vai mazāk sekmīgi mēģina iedziļināties Saeimā izskatāmajos jautājumos, regulāri iesniedz savus likumdošanas priekšlikumus, aizstāv savu pozīciju no Saeimas tribīnes, tiekas ar cilvēkiem.
Ko dara liela daļa pārējo deputātu? Klusē un balso, klusē un balso, klusē un balso pareizi…Ak vai, cik konstruktīvi! Protams, ir tāds teiciens, ka tie klusie ūdeņi ir tie dziļākie, tikai reizēm paliek bailes noslīkt šajos mūsu Saeimas dziļajos ūdeņos, kas ir tik auksti un vienaldzīgi pret tautas problēmām, sāpēm un cerībām... Es uzskatu, ka opozīcija ir sabiedrības sanitārs, kas kritizējot nedod pozīcijai mierīgi dzīvot un piespiež to labāk strādāt.