Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Ziedons atkal nāks. Zigzags. Galerijā Alma skatāms Kriša Salmaņa jaunākais videodarbs

Ķīniešu skaistule atver acis. Telpa piepildās ar skaņu virkni, vijīgi maigu un plūstošu, nesaprotamu pentatoniku. Galerijā Alma ir skatāms mākslinieka Kriša Salmaņa jaunākais videodarbs.

Galerijas Alma durvis Tērbatas ielā parasti ir slēgtas, un tikai izstāžu atvērtības stundās var iekļūt nelielajā skatlogam līdzīgajā telpā. 6. martā mākslinieks Krišs Salmanis te eksponēja videocilpu Ziedons atkal nāks. Ak! (2019). Ekrānā snaudošā seja paceļ plakstiņus tikai tad, kad kāds noiet tuvu garām ekrānam. Izskatās, ka seja reaģē uz kustību. Vai siltumu, kā gribas interpretēt pēc valdības izsludinātā ārkārtas stāvokļa 13. martā.

Seja ir izpletusies pa visu ekrāna laukumu. Austrumu skaistums bez gala un bez ironijas. Grimēta bāla, ar rožainu ēnojumu ap melni konturētām acīm, karmīnsarkanām lūpām un asi ievilktām melnām uzacīm, tā līdzinās maskai. Maska ir kronēta, tērps no sarkana zīda. Zīda ceļa zelta dzīsla… Ak! Visas daudzās līdzšinējās Kriša Salmaņa minimālisma atrakcijas, kopā ņemtas, pieraujas šī viena senās Ķīnas kultūras izrakteņa priekšā.

Krišs Salmanis apgalvo, ka viņu visvairāk interesē kultūras zigzagi. Eksotisko krāšņumu viņš ieraudzījis, uzturoties mākslinieku rezidencē Sičuaņas provinces galvaspilsētā Čendu un apmeklējot tās operu. Būdams Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra scenogrāfu dinastijas pēctecis, viņš no bērnības atceras Džakomo Pučīni operu Turandota (1973, diriģents Rihards Glāzups, režisors Jānis Zariņš) ar "brūnu" Edgara Vārdauņa scenogrāfiju. Ķīniešu princese Turandota (dramatiskais soprāns Žermēna Heine-Vāgnere), sakrustodama rokas pie krūtīm, izpleta pirkstus ar metāliskiem, gariem nagiem, demonstrējot žestu, kas priekšvēsta slepkavību. Leģendārajai izrādei atslābstot, tās atjaunojumos no Ķīnas mūrī iespraustajiem pīķiem pazuda visas bendes cirstās galvas.

Edgars Vārdaunis studiju gados bija Ludolfa Liberta dekorāciju izpildītājs. Viņš labi atcerējās 1930. gada grandiozo iestudējumu, kura režisors un scenogrāfs bija Liberts. Skauģu netrūka.

 

Jasmīns

Ķīniešu skaistule atver acis. Telpa piepildās ar skaņu virkni, vijīgi maigu un plūstošu, nesaprotamu pentatoniku. Anotācijā lasām, ka Čendu operas dziedātāja Linglina Lī dzied ķīniešu tautasdziesmu Mo li hua/Jasmīna zieds, kas ir pazīstama kā Pučīni pēdējās operas Turandota (1926) vadmotīvs. Divu minūšu un 35 sekunžu video Krišs Salmanis ir uzņēmis atrakciju parka Happy Valley tornī, stabilizējot kameru iepretim Linglinai Lī, kuras vārds pats par sevi skan kā daļa no dziesmas. Uzņemšanas triks esot tāds, ka dziedātāja dzied, kamēr tiek celta augšup tornī, un tad, baltiem auskariem plīvojot, viņa krīt lejā klusumā. 

Kriša Salmaņa cilpa sagūsta. Gribas tajā kavēties ilgi. Ko var atrast šajā vienā cilmes šūnā, neizejot no tās ārā?

Dziesma vēsta: "Cik skaists jasmīna zieds/ Cik skaists jasmīna zieds/ Smaržīgs, skaists, zariņi pilni pumpuru/ Aromātisks un balts, ikviens to slavē/ Ļaujiet noraut jūs/ Un iedot kādam citam/ Jasmīna zieds, ak, jasmīna zieds."

Dziesma radusies XVIII gadsimtā un pēc Ķīnas vēsturiskās izpratnes ir salīdzinoši jauna. Akustiķi droši vien pašā skanējumā uztver zieda orientāciju. Man ir jāiet ar līkumu apkārt, lai aptvertu, kā jasmīns darbojas vizuāli literārajā sistēmā.

No ziedu zemes Ķīnas nāk gardēnijas, kamēlijas, peonijas, vissenākie dārzi, veselas sērijas ziedu atveidu, ziediem apgleznots porcelāns un apģērbs. Ziedi atveras skaistumam, pavasarim, jaunībai, nevainībai un garīgai pilnībai. Dzīves apcerei atrodama sniegā ieputināta ziedoša savvaļas plūme, kas uzplaukst, pirms parādījušās lapas, krizantēmas rūgtums, lotoss ar daoismā un budismā nostiprinātu nozīmju paleti, vientuļā orhideja, lapas metošs persika koks, peonija kā karjeras virsotnes zieds. Te gribas piepulcināt arī vīrišķīgo bambusu. Ziedu valoda vēršas plašumā, ja tajā iesaistās kukaiņi, putni un zivis.

Taču atrast ķīniešu mākslā jasmīnu, olīvu dzimtas kāpelētājaugu ar sīkām, iegarenām lapām un nelieliem baltiem stobrveida ziediem, izrādās, nemaz nav tik viegli. Mani pārņēma trauksme – kur palicis olimpisko uzvaru vainagotājs un Jasmīna revolūcijas iedvesmotājs? Varbūt tas ir saistīts ar "hua", kas nozīmē arī krāsu un glezniecību? Baltais ir krāsas trūkums, saukts par toni. Polihromiju mīlošajā Ķīnā balti ziedi matos liecina par sērām.1

Georgijs Dunajevs, Baltijas Austrumāzijas pētniecības centra bibliotēkas eksperts, kuram esmu pateicīga par intelektuālo palīdzību, norāda, ka literārajos darbos atsauču uz jasmīnu ir pietiekami daudz. Piemēram, dzejnieks Su Ši (jeb Su Dunpo, 1037–1101), slavējot li tautas sieviešu daiļumu, raksta: "Ar neredzamu aromātu satrauc matos iesprausts jasmīna zieds/ Sārtums uzliesmo uz [viņas] vaigiem, reibumā no beteļrieksta [košļāšanas]."

Par ballēm jasmīna ziedu starpā rakstīja dzejnieks Pi Žisju (834–883). Uz jasmīnu atsaucas Cao Sjuecjiņs (1715 vai 1724– 1763 vai 1764) slavenajā romānā Sapnis sarkanajā mājā jeb Sapnis par sarkano māju/Hong lou meng: Dzja Jinčuņa jeb Pavasara sagaidīšanas simboliskais zieds ir tieši jasmīns. Jinčuņa ir patīkama izskata, bet ne apburoši skaista, labsirdīga, bet ar vāju gribasspēku un nedaudz apātiska, savā ziņā atdalīta no pasaules. Tas ir uzsvērts vienā teikumā 38. nodaļā, kur kopīgo svinību laikā ar banketu un dzejas sacerēšanu "Jinčuņa, stāvot savrup krūma ēnā, uz adatām vēra jasmīnu ziedus".2

Ziedons atkal nāks. Zigzags Saistībā ar garīgo pasauli Dienvidaustrumāzijā no jasmīna vij vainagus, ko ziedo Budam. Jasmīns izplatījās tieši Dienvidķīnā, Dzjannaņas reģionā, Jandzi upes deltā, un Fudzjaņā gar jūras malu, kur arī tiek audzēta tēja. Dziesma Mo li hua arī ir no Dzjannaņas reģiona. Jasmīnu var nosaukt tieši par Dienvidķīnas kultūras elementu, rezumē eksperts.

Ķīnā jasmīns ienāca no Indijas. To sāka audzēt Persijas dārzos. Latvijas Nacionālajā operas un baleta teātrī, kas ziedus pazīst un mīl, jasmīns kā līgavas augs parādījās Sergeja Balasanjana baletā Šakuntala (1963). Taču tas, ko Anna Sakse Pasakās par ziediem sauc par jasmīnu, ir filodendrs.

 

Ķīniešu princese

Latviešu dramaturģijā ķīniešu "kumēdiņu rādītāji" ierakstīti Ādolfa Alunāna komēdijā Džons Neilands. Dailes teātra iestudējumā (1982) viņi parādījās Mūžīgā unisona izpildījumā, pārvietojoties uz ceļgaliem un dziedot Raimonda Paula komponēto Mēs esam lieli vīri….

Ķīnas tradicionālā opera ietver muzicēšanu, akrobātiku, žonglēšanu, cīņas paņēmienu demonstrēšanu, maskām līdzīgu grimu un krāšņus kostīmus. "Sievietes – muzikālās izklaidētājas" veidoja īpašu sociālo grupu, kas muzicēja, dejoja, dziedāja un arī prostituēja. Cjinu dinastijas laikā netikumības dēļ sievietēm oficiāli aizliedza piedalīties operas un teātra izrādēs. Sieviešu lomas izpildīja vīrieši. Kurtizāņu sniegtās izklaides uzplauka lielajās pilsētās pie ūdensceļiem Jandzi lejtecē.3

Pučīni operā tieši tik tālu sniedzas mītiskās princeses Turandotas valstība – no Pekinas līdz robežupei Jandzi.

Operas libreta pamatā ir motīvs par trim mīklām, kas varonim ir jāuzmin, stāvot uz nāves sliekšņa. Ja mēs iedomātos tā karkasu, ieraudzītu varoņa iniciācijas rituālu. Organiskais skaidrojums ir tāds, ka dzimtas turpināšanai ir nepieciešams ņemt svešinieku no malas, un iniciācijā noskaidrojas, kas ir cienīgs dibināt vadošo dinastiju. Kas nav cienīgs, tiek nogalināts. Despotija uzreiz atbrīvojas no konkurentiem, kas varētu izvirzīt savas pretenzijas uz varu un teritoriju nākotnē.

Persiešu dzejnieks Nizāmī Gandževī (ap 1141–ap 1209) bija pirmais, kas literāri augstvērtīgā sniegumā motīvu iekļāva kosmiskā trajektorijā pie Debesu vārtiem: svarīgāks par ķermeni ir gars. 

Dieva redzamība, skatīta caur sievietes tēlu, paveras krājumā Septiņas skaistules (1197). Tēlainajā sūfiju pasaules ainā tiek uzburtas septiņas pilis, septiņas planētas, septiņas krāsas, septiņas dienas un septiņas debesu līgavas. Sākumā ir melna akmens pils – nāve un bēdas atrodas Keivana/Saturna zīmē, noslēgumā Jauna Mēness zīmē plaukst svētlaimīga garīgā savienība un baltais jasmīns. Patiesais gaismas avots ir tīrs un balts.

Mīklu minēšanas pasaka izskan piektajā – Zuhras/Veneras rožu pilī. Te valdnieka meitas pašportrets pievilinājis 100 tūkstošu jaunekļu, no kuru galvaskausiem uzmūrēta siena.

Savukārt mītiskajā valstī Turānā sagūstīto āriski daiļo verdzeni tjurkieti atrodam gudrā Muštari/Jupitera zīmē: tjurkiete nevēlas tuvību ar vīrieti, jo visas viņas dzimtas sievietes mirušas dzemdībās, savukārt vīrietis nevēlas precēt nevienu verdzeni, jo verdzene, apzinoties stāvokļa nostiprināšanos, sāk nodarboties tikai ar sevi, aizmirstot par uzdevumu kalpot vīram.4

Franču orientālists Fransuā Petī de Lakruā (1653–1713) Nizāmī motīvus ietvēra savā krājumā Tūkstoš un viena nakts. No 1710. līdz 1712. gadam Parīzē publicētais izdevums piecos sējumos persiešu garīgajam mantojumam pavēra ceļu uz Eiropu.5 Austrumu eksotika nāca modē jau XVII gadsimtā, bet literatūra, mainot valodas reģistrus, transformēja domu un izveidoja jaunus uzslāņojumus.

Dramaturgs Karlo Goci uzrakstīja traģikomisku fiabu Turandota, Ķīnas princese un ar panākumiem to iestudēja Venēcijas teātrī San Samuele 1761. gada 22. janvārī. Viņš pielāgoja vēstījumu savam lekālam: Turandota – "augstprātīga, spītīga, tukša", bet intelektuāli apdāvināta – ir vīriešu nīdēja un slepkava, bet viņas mīklu atminētājs princis, "pats ziediņš", kura vārds tiek turēts noslēpumā līdz pēdējam, piektajam cēlienam, ir bezkaislīgs pret sievietēm, jo viņam liktenis paredzējis ko īpašu – iemīlēties princeses portretā jeb mākslā. Princis atmin mīklas, arī trešo, kas glaimo venēciešu patmīlībai: kā sauc brīnišķīgo zvēru, četrkājainu un spārnotu, uzticīgu savā mīlā, bet dusmās briesmīgu. Viņš satriec pasauli, augstprātīgs un svinīgs. Ar varenajām ķepām viņš atsperas bezgalīgajā okeānā, bet ar krūtīm un asiem nagiem ieķeras zemē. Mūžīgu pārpilnību sniedz viņa ēna mierpilnā zemē, kur jaunais Fēnikss izpletis spārnus.6

Šī alianse bez turpinājuma nācijai būtu traģēdija, bet komēdija paredz laimīgas beigas. Notiek brīnums, uzplaukst mīla, un augstdzimušais, lieliskais pāris dabonas.

Katra jauna vara grib leģitimēties. Sarkanā terora, masu slepkavību situācijā 1922. gadā Maskavas Dailes teātra studijā Princesi Turandotu kā grotesku farsu iestudēja Jevgeņijs Vahtangovs. Režisors nomira, nesagaidījis pirmizrādi. Aktieri spēlēja atsvešināti, improvizācijā sazinoties ar auditoriju. Kubizēto scenogrāfiju bija veidojis Ignats Ņivinskis. Izrāde kļuva par laikmeta zīmi, šedevru, ko padomju avoti pieminēja ar apzīmējumu "formālisms".

Atgriezies no Krievijas, pēc Vahtangova mizanscēnām un Maskavas metiem Turandotu Liepājas teātrī 1925. gadā iestudēja režisors Jānis Zariņš. 1926. gadā Jelgavas teātrī Turandotu uzveda Jēkabs Zaķis ar scenogrāfa Romana Sutas krāsu feeriju, kurā savienojās ķīniešu mākslas elementi un kubisma ģeometrija. "Rotājumā acis atpūšas" (Nizāmī).

 

Mūzikas lādīte

No Turandotas tika pagatavotas kādas astoņas operas, līdz beidzot tai uzmanību pievērsa Pučīni, savienojot sentimentāli versmainu kvēli ar atsaldētu avangardu.

XX gadsimta sākuma avangardam piederēja delartiskās maskas, lelles, marionetes un roboti. Mehāniskuma, atsvešinātības principu visbiežāk saistīja ar sievieti. Mizogīno attieksmi itāļu futūrisma līderis dzejnieks Filipo Marineti (1876– 1944) pasludināja savā pirmajā manifestā (1909).

No Karlo Goci delartiskajām maskām Pučīni operas libretisti Džuzepe Adāmi un Renato Simoni atvasināja ministrus: lielais kanclers Tartalja kļuva par Pingu, pāžu priekšnieks Brigella – par Pangu (Latvijas Nacionālajā operā 29. janvārī šajā lomā bija Latvijas kultūras ministrs Nauris Puntulis), einuhu priekšnieks Trufaldīno pārtapa par Pongu.

Muzikālo motīvu Pučīni aizguva no ķīniešu mūzikas lādītes. Mehāniskā instrumenta atskaņojumā dziesmā par jasmīnu viņš sadzirdēja "princeses psihodrāmu" 7​. Turandota pārtapa par biorobotu. Princis Kalafs viņā iemīlas brīdī, kad viņa parādās, lai noskatītos, kā tiks noslepkavots Persijas princis. Mehāniskumu komponists pastiprināja, pretstatot to verdzenes Liu maigās un pašaizliedzīgās mīlas plūdumam. Nedabiskais tika konfrontēts ar dabisko. Šajā psihodrāmā ierakstās arī paša komponista attiecības ar despotisko māti un izvaroto kalponi.

Maestro nepaguva uzrakstīt finālu. 1926. gada 25. aprīlī Milānas Teatro alla Scala pirmizrādīja Turandotu bez autora klātbūtnes. Korim skumjās atvadoties no Liu, orķestris pieklusa un pārtrauca spēlēt. Diriģents Arturo Toskanīni nolika uz pults zizli un, pagriezies pret publiku, klusi teica: "Te apstājās Pučīni. Nāve neļāva viņam pabeigt operu." Ja mēs ticam, ka radīšanā piedalās augstāki spēki, te Pučīni tika apturēts. Izrādes plakātā redzamā Turandota, kuras autors ir Leopoldo Metlikovičs, kļuva par art deco stila ikonu.

Fināls, kuru pēc Toskanīni lūguma uzrakstīja komponists Franko Alfāno, jau paredz, lai skatītāji pirktu biļetes un priecātos, kā robotveidīgā slepkava ar burvīgo elpu, kas pirmajā cēlienā tautai parādās kā "ziedu lietus balts", brīnumainā kārtā, sekojot diriģenta maģiskā zižļa kustībai, pārmiesojas mīlošā būtnē. Fokuss ir tajā, ka pirmslāņi nepazūd. Tie saglabājas un neredzami turpina darboties kā default jeb noklusētais iestatījums. Kamēr Kriša Salmaņa ķīniešu skaistule ar pūru savā stikla kambarī gaida ziedoni, neviens nedrīkst aizmigt. Nessun dorma! Ir jāatmin ziedoņa vārds. Kāds būs nākamais pāris?

1 Ķīniešu dzīves ainas Cjin dinastijas laikā / Projekta vadītājas Jeļena Viktorova un Una Kastanovska, tulkojums no ķīniešu valodas un komentāri Irina Bezručenko un Ilze Pūka. R.: Ārzemju Mākslas muzejs, 2007. 120. lpp.

2 Cao Xueqin. A Dream of Red Mansions, tr. Yang Xianyi & Gladys Yang, Beijing: Foreign Languages Press, 2009. P. 1061. "Yingchun, standing apart in the shade of the blossom, threaded jasmine flowers with a needle".

3 Ķīniešu dzīves ainas Cjin dinastijas laikā. 38. lpp.

4 Семь красавиц // Сб.: Низами. Пять поэм. Перевод с фарси В. Державина / Вступительная статья и примечания А. Бертелься. М.: Художественная литература, 1968. Стр. 363–536.

5 Sižetam pievērsās dramaturgs Alēns Renē Lesāžs, Veimāras teātrim to pārstrādāja Frīdrihs Šillers.

6 Карло Голдони. Комедии. Карло Гоцци. Сказки для театра. Витторио Алфьери. Трагедии/ Томашевский Н. Итальянский театр ХVIII века. М.: Художественная литература, 1971. Стр. 463–464. Atbilde – Adrijas lauva.

7 Girardi Michele. Giacomo Puccini: His International Art. Chicago, London: The University of Chicago Press, 2000. P. 204. 


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja