Zivs pūst no galvas

Bērnībā ļoti daudz lasīju grāmatas. Tāpat kā citiem cilvēkiem, arī man, lasot grāmatas, aktīvi līdzdarbojās fantāzija - savu acu priekšā uzbūru tos tēlus un varoņus, par kuriem lasīju. Viens no maniem latviešu rakstniekiem favorītiem bija Aleksandrs Grīns. Man šķiet, ka minētais autors savās grāmatās ir īpaši daudz aprakstījis latvieša mentalitāti.

Aleksandra Grīna grāmatu iespaidā manā iztēlē latvietis bija godīgs, kautrīgs un ziemeļnieciski kluss. Ārēji askētisks, bet ar dziļu jūtu pasauli. Pieklājīgs un strādīgs. Latvietim galvenā dzīves prioritāte bija ģimene. Par savu godu, savu ģimeni un savu Tēvzemi latvietis atdotu savu dzīvību. Ja latvietis ko darīja, darīja to pa īstam un līdz galam. Viņam bija draugi un domubiedri, kurus varētu raksturot līdzīgi. Latvietis nekad neļautu kādam, vienalga, vai tas ir liels lācis, vai arī vietējais muižkungs, kāpt sev uz galvas.Ar ticību par ideālo latvieti esmu dzīvojis daudzus gadus. Atzīšos, ka milzīgā tempā ar katru dienu mans ideālā latvieša tēls sabrūk. Šodienas latvietis (diemžēl laikam arī es) ir izveicīgs, viltīgs un savtīgs. Kļūdas saskata tikai citos. Pompozs. Nonievās jebkuru par jebko, jo sevi uzskata par visgudrāko. Pie izdevības pametīs savu valsti, lai gūtu materiālu labumu. Šodienas latvietis netic ne savai valstij, ne apkārtējiem, ne sev. Darbā galvenais ir peļņa. Kvalitātei nav nozīmes, jo dzīvojam taču XXI gadsimtā. Pār šodienas latvieša prātu valda hamburgeru ideoloģija – ātri un lēti. _Čiki briki_ -labiņi.Gandrīz jebkurš latvietis ir gudrāks par Šķēli, Repši un Zatleru, jo zina, kā būtu pareizi darīt. Nedara, jo neviens nedod tādu iespēju. Domāju, ka šodienas latvietis velta ļoti daudz laika, lai kritizētu, lai sēdētu pie datora un ierakstītu komentārus – Kalniete tāda, Štokijs šāds, Slakteris vispār neko nesaprot.Protams, negribu aizvainot visus latviešus. Esmu pārliecināts, ka joprojām ir arī tādi, uz kuriem nupat minētais neattiecas. Es ticu teicienam: «Zivs pūst no galvas». Ar vienu vienīgu «bet» – es uzskatu, ka demokrātiskā valstī zivs galva esam mēs – tauta, katrs indivīds. Kamēr mēs katrs vai vismaz vairākums nesapratīsim, ka jāpārtrauc vainot vācu muižkungus, zviedru karali, Krievijas caru un Padomju savienību, Gorbunovu, Šķēli, Repši un Godmani, mēs grimsim arvien dziļākā bedrē. Zinu, ka šā brīža krīzes apstākļos pateikt, ka paši pie visa esam vainīgi, ir diezgan pašnāvnieciski. Bet, pirms rakstiet nosodošos komentārus, padomājiet, vai jums ir kristāldzidra sirdsapziņa, lai varētu atļauties dažādās nebūšanās vainot citus? Vai patiešām NEKAD neesat ceļu policistam devis piecīti? Vai patiešām samaksājāt valstij nodokļus, kad izīrējāt kādam citam savu personīgo dzīvokli? Vai patiešām maksājat par visām datorprogrammām, kas ir jūsu datorā? Vai patiešām par visiem darbiem, ko esat kā profesionālis veicis savā darba vietā, jūs varētu likt galvu ķīlā, ka darbs ir padarīts kvalitatīvi? Vai patiešām esat darījis visu iespējamo, lai mūsu valsts būtu tāda, kādai tai jābūt pēc jūsu domām? Vai patiešām domājat, ka drīkstat atļauties mazos grēkus, bet valstsvīri nedrīkst atļauties lielos? Kas ir liels grēks un kas ir mazs grēciņš?Zivs galva esam mēs. Un aste ir mūsu kalps, kas darīs tā, kā mēs ar savu piemēru viņai liksim.