Tāpat kā vienmēr, grupā ir nospiedošs sieviešu vairākums. To īsti nesaprotu, jo profesijā gan tāda nesabalansētība nav. Šodien laikrakstā _Diena_ parakstītos materiālus rakstījuši astoņi vīrieši un astoņas sievietes. Bet ne par to šis stāsts.
Ja viss notiks atbilstoši plānam, šorīt satiktie jaunieši pēc pusotra gada pabeigs universitāti un sāks žurnālista karjeru. Kur viņi strādās? Rakstošajiem žurnālistiem izvēle ir paplaša, bet ne neierobežota - lielie laikraksti Rīgā, rajona un vietējā prese, žurnāli, Interneta mēdiji. Studentiem teicu, ka būs jāpacenšas, jo labākajos mēdijos darba vietu skaits nav ierobežots. Nevēlu nevienam topošajam žurnālistam nonākt tā dēvētajā "Ventspils presē", kur ziņu lappusēs vismaz attiecībā pret Ventspils jautājumiem parādās nevis ziņas, bet gan klaja demagoģija. Vietējā presē, cik nācies to lasīt, bieži vien izmisīgi būtu vajadzīga profesionalitātes pilnveidošana, taču nezinu, cik universitātes beidzēju vēlas dzīvot provincē un pelnīt salīdzinošus grašus. Žurnālu ir daudz, štata vietu - pamaz. Studeni var kļūt par brīvmāksliniekiem un savus darbus piedāvāt tur, kur tos ņem pretī, bet tā nav viegla dzīve.
Vēlu topošajiem kolēģiem veiksmi, lai gan viņiem pateicu arī to, ka būt par žurnālistu - tā zināmā mērā ir Dieva dāvana. Ne katrs cilvēks spēj uzdot asus un reizēm nepatīkamus jautājumus Valsts prezidentei, ne katrs var apkopot lielu kaudzi informācijas un no tās izveidot 500 vārdu materiālu. Taču pozitīvi ir tas, ka nevien LU, bet arī citas valsts augstskolas žurnālistus izglīto profesionāli. Vārdu "žurnālists" gan "Ventspils presē", gan arī citur piesavinās pietiekami daudz cilvēku, kuriem uz to nav ne mazāko tiesību. Gribu cerēt, ka pieaugot sabiedrībai, pieaugs arī žurnālistikas kvalitāte.