Ainars Mielavs. Kad cilvēks kļūst krietns

Uz manas planētas ir divi galvenie cilvēki — es un mana sieva, tad ir mūsu meitiņas — troņmantinieces............................un bērni no pirmās laulības laikam jau vairs neskaitās......nu nav tas krietni.Ja jau nemīlēja, kur tad viņi uzradās................

Forši.

Hm...negribu piekrist iepriekšējiem komentāriem. Ja mēs patiešām būtu godīgi, tad uzzinātu ne vien tādas lietas....Ui, paskatoties apkārt, gribas teikt - oi, cik daudz ir it kā pareizo vīru un ģimeņu, kuri spēlē teātri sev un citiem, bet tā tiešām nav mīlestība, tā ir kopdzīve, tā kā kopā būšana, jo kopīgi bērni, saimniecība, māja,utt. Nu kas gan tur slikts, ka tomēr nemīlēja bijušo sievu?! Tajā brīdī varbūt likās, ka tā ir mīlestība, bet izrādās, ka tomēr nebija. Brīvā pasaulē, brīvi uzskati!

jaapiekriit Jums, iipasi jau zinot, cik ilga bija sii kopdziive, beerni auga... Un tagad tas viss neskaitaas... Nav smuki taa runaat maaksliniekam, kaut prieks, protams, ka vinam jaunajaa gimenee iet tik loti labi kaa vinsh saka.

Jā, vai ļoti krietnajam un labajam Mielavam nešķiet, ka šie komentāri ir nemīloši un netaisni? Tā taču bija viņa paša dzīve. Un ja viņš savu bijušo sievu nemīlēja pa īstam, tad nevajag tagad par to bazūnēt.

nožēlojams cilvēciņš...

Frāze: "acis atveras tad, ja viņš ir pa īstam un laimīgi iemīlējies un saņem tādu pašu mīlestību pretī" ir, runājot ar paša cien. mākslinieka vārdiem, ļoti "krietna" pret bijušo sievu. Proti, viss kas bija, patiesībā nebija pa īstam.