Aleksandrs Kņazevs. Mani apglabāt neizdevās

Ar kādām sajūtām pēc 12 gadiem muzicējāt Latvijā un pirmoreiz — barokālajā Rundāles pilī?

Brīnišķīgajā Rundāles pilī, ko cēlis slavenais itāļu arhitekts Rastrelli, jutos kā nonācis gabaliņā no Pēterburgas. Bija patīkami redzēt, cik lieliski pili restaurē. Baltajā zālē labi skan, šī vieta ir ļoti iedvesmojoša.

Šovasar apritēs trīsdesmit gadu kopš manas koncertdarbības sākuma. Tā sākās Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē, pēc Čaikovska konkursa lauriem. Bija saule, jaunība (man bija 17 gadu), zeltainas smiltis un mans pirmais honorārs! Spilgti atminos, kā leģendārajā 1991.gada 4.maijā pirms koncerta Vāgnera zālē apsveicu visus ar Latvijas Neatkarības balsojumu! Uzskatu, ka mūzika ir ārpus politikas un apvieno tautas un cilvēkus, tomēr pēc 1992.gada, kad sākās zināms politisks atsalums, šeit vairs neesmu bijis. Tagad mani uz Rīgu vilina arī Doma baznīca. Ar producenti Silviju Zaķi ieplānojām manu solokoncertu uz Rīgas Doma ērģelēm.

Vai tiesa, ka krievu komponisti jums nav vistuvākie?

Lai cik dīvaini nebūtu, mani iemīļotie komponisti ir vācieši: J.S.Bahs, G.F.Hendelis, V.A.Mocarts, L.van Bēthovens, F.Šūberts, R.Šūmanis, J.Brāmss, R.Vāgners, A.Brukners, R.Štrauss un pat P.Hindemits. Savukārt zemes, kurās visbiežāk koncertēju, ir nevis Vācija, bet gan Francija, Itālija, Nīderlande, Beļģija, Anglija, Īrija, Dānija, Grieķija, Čehija, Polija, ļoti bieži spēlēju Japānā. Nākamgad beidzot uzstāšos ASV, Ņujorkas Linkolna centrā.

Un Krievijā?

Pēdējos piecpadsmit gados pārsvarā tikai Maskavā, Pēterburgā un Ņižņijnovgorodā. Vecajā, komunistiskajā sistēmā, kad koncertdzīvi rīkoja Sojuzkoncert, man iedeva koncertu plānu: pieci koncerti Čeļabinskā, pieci — Novosibirskā, trīs — Krasnojarskā. Bet, žēlīgais Dievs! Kur šajā pilsētā nospēlēšu piecus koncertus!? Īstenībā notika tikai viens normāls koncerts filharmonijā, bet pārējie skolās, sanatorijās, rūpnīcās.

Reiz — un es ļoti lepojos ar šo koncertu! — uzstājos 8.15 no rīta Čeļabinskas traktoru rūpnīcā, darba maiņu starplaikā. Ieraudzīju strādniekus, kuri bija visu nakti strādājuši cehā. Viņiem bija tikai 15 minūtes laika, viņi gribēja uzpīpēt. Bet te pēkšņi — jāklausās kaut kāds čells, ko viņi redz pirmoreiz mūžā! Bet man ir solo koncerts pusotrai stundai: Brāmss, Šūberts, Bēthovens… Vērsos pie viņiem: "Cienījamie biedri! Saprotu, ka esat ļoti noguruši, tomēr lūdzu pacietiet mani dažas minūtes…" Viņi man: "Labāk pastāsti, kas tā tev par balalaiku?" Stāstīju, tikai pāris reižu pārvelkot lociņu pār stīgām, lai parādītu, kā skan. Viņi: "Davai, nospēlē mums kaut ko!" Labi, piecas minūtes, bet tikai klusumā, tas ir mans vienīgais noteikums! Nospēlēju vienu Baha svītas daļu un biju pārsteigts. Jo ne tikai valdīja klusums, bet man teica: davai, nospēlē vēl kaut ko! Tas ir pierādījums tam, cik neticami universāla ir Baha mūzika!

Pasaulslavenais amerikāņu čellists Jo Jo-Ma reiz veica un nofilmēja eksperimentu. Viņš aizbrauca pie mežonīgajām Āfrikas ciltīm. Iedomājieties: sēž vīri gurnu apsējos, kūpina savas pīpes un … klausās, kā turpat pie ugunskura Jo Jo-Ma spēlē Bahu! Neticami, bet fakts. Iemeslu atkal redzu Baha mūzikas hipnotiskajā ģenialitātē. Viņš ir mans vismīļākais komponists. Pateicoties viņam — jo viņš uzrakstījis vairākus sējumus izcilas ērģeļmūzikas — es arī sāku spēlēt ērģeles.

Piedāvājumu publikai vistālākajos nostūros šodien sauc par kultūras pieejamību. Koncertzāles ceļ pat aiz polārā loka, mākslinieki uzstājas arī cietumos.

Vēl padomju laikā spēlēju sieviešu kolonijā nepilngadīgajām. Biju nobijies, bet man teica: "Neuztraucies, būs stiepļu pinuma nožogojums un sargi ar automātiem. Noturies piecas minūtes, tad iespiedīsim zīmogu, ka sniedzi koncertu." Taču jau pēc pāris minūtēm atsākās troksnis un smiekli: re, kāds garmatis! Bija arī rutinētāka koncertdarbības profanācija, piemēram, atzīmējot Preses dienu. Tevi sagaida, tu nospēlē vienu koncertu, papīros uzreiz iespiež piecus zīmogus un saka — atpūties! Tā gadījās Groznijā. Bija skaists pavasaris un man ieteica iet uz tirgu…

Latvijā gan tieši mazpilsētās, nevis snobiskajā Rīgā mēdz būt visatsaucīgākā publika.

Rietumeiropā var spēlēt pat vismazākajā provinces miestā: visur ir katedrāles, nāk publika. Bet Krievijā province tā arī palikusi province. Visa kultūras dzīve koncentrējusies dažās pilsētās: Maskavā, Pēterburgā un pilsētās, kurās ir spēcīgas konservatorijas un labi orķestri. Ņižņijnovgorodā, kur pats pabeidzu ērģeļu klasi. Jekaterinburgā, kur darbojas Urālu simfoniskais orķestris. Novosibirskā, kur jaudīga konservatorija, bet orķestri vada lietuviešu diriģents Ģintars Rinkevičs. Cerības vieš Filharmonijas pārkārtošana jaunā direktora Alekseja Šalašova vadībā — lauž vecos stereotipus, mērķtiecīgi skatās provinces virzienā.

Kāpēc Krievijā ar mūzikas pieejamību ir tik slikti?

Provincē nav kultūras tradīciju. Tie ir komunistiskā režīma gadu šausmīgie augļi. Visbriesmīgākais, ka staļiniskajās represijās iznīcināja Krievijas inteliģenci. Solžeņicins, kura teiktajam es uzticos, apkopojis, ka kopš 1917.gada revolūcijas līdz 1945.gadam padomijā gāja bojā 60 miljoni cilvēku. 30 miljoni karā, taču otri 30 — puse! — lēģeros! 75 gadus būt komunistu jūgā un pēc tam uzreiz atjaunoties augstā līmenī nav iespējams. Varam tikai censties popularizēt kultūru, klasisko mūziku, ieinteresēt jaunatni. Bet ir vajadzīgs ilgs laiks, lai izaugtu jauna kultūras paaudze. Cik gadu paies un cik paaudžu vajadzēs, lai Krievija patiesi atdzimtu? Baidos, to neviens nezina.

Vai jūsu ceļi krustojas ar Baltijas mūziķu maršrutiem?

Jaunībā reiz spēlēju koncertā, ko Pēterburgā diriģēja šodien slavenā Marisa Jansona tēvs, Maestro Arvīds Jansons. Nākamais man būs Ģ.Rinkeviča gads, kopā uzstāsimies Maskavā, Pēterburgā, Viļņā un Novosibirskā.

Čellu izvēlējāties pats vai arī tas bija vecāku diktāts?

Tas bija liktenis. Mani vecāki bija mediķi un arī es daudzām zālēm varu nosaukt sastāvu. Kāds ārsts pat jautāja, kuru medicīnas institūtu esmu beidzis. Tēvam bija milzīga skaņuplašu kolekcija. Divarpus gadu vecumā es esot sācis raudāt, kad tēvs uzlika plati ar Baha 5.Brandenburgas koncertu. Tēvs izslēdza atskaņotāju, bet es lūdzu, lai uzliek vēl. To plati glabāju vēl šodien, tā ir ļoti noskrāpēta, jo to klausījos piecdesmit reižu dienā!

Mums mājās bija klavieres, kuras neveiksmīgi mācījās vecākā māsa. Bet es vienkārši improvizēju, atradu melodijas. Tēvs mani aizveda uz Gņesinu mūzikas skolu. Pēc dzirdes nospēlēju Mēnesnīcas sonāti nepareizā tonalitātē un biju uzņemts. Čella klasē. Satraucos, vai uz čella varēšu spēlēt Bahu un Bēthovenu? Jā, jā, varēšot. Ja zinātu, ka visu mūžu būs jāstiepj astoņus kilogramus smags futlāris un mūždien lidmašīnās un vilcienā jāpērk otra biļete, būtu nopietnāk pārdomājis (smejas). Tagad esmu čellists ar veiksmīgu starptautisko karjeru. Grēks žēloties! Skan ne visai kautrīgi? Ziniet, es biju ļoti kautrīgs, līdz izlasīju sava iemīļotā rakstnieka Oskara Vailda aforismu: "Kautrība ir labākais ceļš, lai tevi nepazītu."

Biju audzināts par akurātu teicamnieku, līdz jutu, ka vairs netieku galā ar visām skolas mācībām. Tēvs padoms bija: mācies tikai to, kas tev dzīvē būs nepieciešams. Vienā rāvienā no teicamnieka kļuvu par divnieku karali: piedodiet, man nav laika mācīties fiziku. Toties izlasīju visu Dostojevski. Man skaidri pateica: ja nebūsi komjaunietis, nespēlēsi Čaikovska konkursā. Tā pirmoreiz izjutu vardarbību. Rajona komitejā tincināja, kāpēc gribu stāties? Kaut ko muldēju, ka gribu palīdzēt. Ko un kam? Nu, vispārējam progresam pasaulē… Lai ejot spēlēt čellu, bet nākamreiz domāju, ko runāju. Izrādījās, vajadzēja teikt: komunistiskajai kustībai. Suņa murgi! Tagad šķiet smieklīgi, taču dzīvot dubultu dzīvi psiholoģiski bija ļoti nomācoši. Mēs visi toreiz tā dzīvojām: oficiālo dzīvi skolā, darbā, bet otru mājās, virtuvē.

Tas ir unikāli: divreiz sacensties Čaikovska konkursā! Kāpēc tā rīkojāties?

1978.gadā izcīnījis Čaikovska konkursā 3.prēmiju un uzstājies krustu šķērsu Krievijā, 1980.gadā pēkšņi saslimu. Tā bija mana pirmā lielā nelaime. Reta, smaga muskuļu slimība. Man bija 19 gadu, un ārsti teica, lai čellu aizmirstu — labi, ja nenonākšu invalīda krēslā. Tikai viens ārsts uzņēmās ārstēt. Ilgi un grūti, ar ļoti stiprām zālēm, tomēr beidzot izdevās izārstēties un es atsāku spēlēt. Taču piecos klusēšanas gados izkrīti no orbītas un tevi aizmirst. Kolēģi tevi apglabā, iežogo kapenēs un vēl puķītes uzliek: ziniet, bija tāds Kņazevs, diemžēl smagi saslima un vairs nespēlē. Bet es spēlēju! Taču toreiz, 1985.gadā, man nebija neviena koncerta… Bez darba sēdēt nespēju. Tas bija vēl viens iemesls apgūt ērģeles, kuru skanējumu iemīlēju, klausoties kādā Florences baznīcā.

Drīz sapratu, ka man jāapliecina sevi no jauna un kopā ar savu sievu, pianisti Katju Voskresensku, aizbraucām uz konkursu Itālijā. Uzvarējām, bet tas bija tikai kamermūzikas konkurss. 1990.gadā nolēmu vēlreiz sacensties Čaikovska konkursā. Bez tam manī joprojām gruzdēja, ka iepriekš biju tikai trešais. Esmu ļoti azartisks, man gribējās dabūt pirmo vietu. Tomēr nācās samierināties ar otro. Optimistiski nospriedu, ka no krievu čellistiem vienalga biju pirmais, jo uzvarēja vācietis.

Stāsta, ka Čaikovska konkursi ir jūsu un Aleksandra Rudina konkurences spogulis?

Esam konkurenti, taču arī vislabākie draugi. Jau pirmajā konkursā Viļņā ar Sašu dalījām uzvaru — 1.vietu. Čaikovska konkursā 1978.gadā — 3.vietu. Pats biju vainīgs, ka nospēlēju sliktāk, kā varētu, jo iepriekšējo nakti pavadīju bohēmiski. Pēc negulētas nakts saulainā jūnija rītā pārrodoties mājās, ieraudzīju, ka dzīvoklī deg gaisma. Nabaga vecāki visu nakti sēdējuši, gaidot, kad pārradīsies "pazudušais dēls". Mana uzstāšanās bija jau plkst. 10. Ātri trīskāršo kafiju, būs labi! Kāds es biju puišelis! Nedrīkst 17 gadu vecumā spēlēt Čaikovska konkursā. Arī Saša bija neapmierināts un pēc četriem gadiem sacentās atkārtoti. Bet pirmo vietu nedabūja, līdzīgi kā es 1990.gadā. Pēc tam aizrāvos ar ērģelēm, bet viņš ar diriģēšanu, un nu muzicējam kopā. Visbiežāk "neitrālajā zonā": viņš diriģē, es pie ērģelēm. Pirms pāris gadiem divatā spēlējām Čaikovska Rokoko variācijas — viņš vienu frāzi, es otru. Tas bija jautri un aizraujoši.

Bieži daudzinātās Mstislava Rostropoviča skolas kontekstā var likties, ka nekā cita vispār nav. Taču viņš vairs nebija PSRS, kad studējāt?

Pie Rostropoviča neesmu mācījies nevienu dienu, jo, kad viņš 1974.gadā atstāja PSRS, man bija tikai 13 gadu. Taču esmu daudz guvis no viņa ierakstiem. Viņa pēdējie divi koncerti Krievijā man iespiedās spilgtā atmiņā uz mūžu. Kad pats sāku koncertēt rietumos, par skopajiem honorāriem (padomju mūziķiem izmaksāja tikai 10 procentus no vieskoncertu honorāra!) pamanījos iepirkt viņa ierakstus. Būdams Parīzē, reiz viņam piezvanīju. Rostropovičs teica: Gaļkas (čellista sievas, operprīmas Gaļinas Višņevskas — I.L.) nav mājās, Saška brauc šurp, pasvinēsim! Ar viņu varēja runāt par visu — par mūziku, par politiku. Tonakt tā piedzēros, ka atceļā orientējos tikai pēc Eifeļa torņa. Trīs dienas mocījos ar galvassāpēm. Viņš izdzēra vēl vairāk un tajā pašā vakarā koncertēja Laspalmasā Spānijā. Neticami stipra veselība! Nolēmis uzdāvināt savus ierakstus, viņš sāka tos mest maisā. Bet es teicu: šis man jau ir, un šis arī! No kurienes?! Tos taču nevarēja dabūt aiz dzelzs aizkara! Viņš mani apskāva un teica: "Nu tad tevi arī uzskatu par savu skolnieku!"

Vai mūzikā pietiek ar skaņām?

Leģendārais profesors Heinrihs Neihauzs sacīja — ja gribat nospēlēt vienu Bēthovena klaviersonāti, jums jāzina visas 32 viņa klaviersonātes, 10 vijoļsonātes, piecas čellas sonātes, protams, visas deviņas simfonijas un visi 17 kvarteti! Ir būtiski zināt, kādā dzīves, jaunrades un vēstures kontekstā komponists skaņdarbu rakstījis. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka neizglītots cilvēks nevar kļūt par labu mūziķi!

Atbrauca puisis no provinces: ļoti talantīgs, bet neko nezina. Teicu, ja vēlies pie manis mācīties, uz katru stundu jāatnes divi CD ar simfonijām, kuras esi noklausījies, un jāizstāsta, ko esi apskatījis Tretjakova galerijā! Nevar nospēlēt Debisī, ja neesi redzējis Monē gleznas vai Ravelu, ja neesi redzējis Renuāru.

Kad čellisti noveco?

Stīdzinieki — čellisti, vijolnieki aiziet no skatuves ātrāk nekā pianisti. Muskuļu vājums. Zinu, ka Tretjakovam sāp plecs — artrīts. Man likās, ka viss ir cauri pēc autokatastrofas, kas Dienvidāfrikā sekoja spožai uzvarai starptautiskā konkursā. Mīļotā sieva nomira manā acu priekšā. Viņai bija 29 gadi, bijām tikai piecus gadus laimīgi dzīvojuši un muzicējuši kopā. Tas ir visbriesmīgākais, ko esmu piedzīvojis. Avārijā cieta arī čells. Negribēju vairs spēlēt vispār! Atjēdzos tikai pēc gada.

Mūzikas instruments ir mūziķa balss. Kāds ir stāsts par jūsu čellu?

Man pašam sava čella nav. Spēlēju unikālu, itāļu meistara Karlo Bergonci 1733.gadā darinātu instrumentu — faktiski Rundāles pils laikabiedru. Tas pieder Krievijas valsts kolekcijai. Spēlēju to jau 20 gadu. Čells ir ļoti dārgs, izsoles cena ir četri miljoni dolāru. Manuprāt, tas ir pārspīlēti. Visdārgākais bija Rostropoviča Stradivāri čells — pieci miljoni dolāru. Patiesībā šādiem instrumentiem vispār nav cenas, jo katrs ir neatkārtojams kā glezna. Mūsdienu instrumentiem es neticu, jo tādu skaņu, kāda piemīt itāļu meistaru Bergonci, Montanjana un Gofrillera čelliem, šodien neprot dabūt. Maksāju nomu, apdrošināšanu, muitu, taču tas ir tā vērts.

Kāds ir jūsu dzīves ideāls un vai tam izdodas pietuvoties realitātē?

Kad jāceļas četros, jālido, jāmēģina, jāuzstājas un ir šausmīgā laika starpība — ir ļoti grūti. Sniedzu līdz astoņiem koncertiem mēnesī. Vairāk nevaru un negribu. Pianists Deniss Macujevs sapņo sniegt 300 koncertus gadā! Tas jau ir sports. Nepārspēts ir Valērija Gergijeva rekords: viņš pamanījās vienā dienā nodiriģēt divus koncertus dažādās valstīs. Pianista Jevgeņija Kisina princips ir pilnīgi pretējs: spēlēt ne vairāk kā 43 koncertu gadā. Tikmēr Boriss Berezovskis uzstājas ik pēc divām dienām! No manis organizatori, sevišķi Krievijā, cenšas izspiest, lai vienā vakarā spēlēju gan čellu, gan ērģeles. Iznāk divi koncerti par viena koncerta maksu. Taču katoļu katedrālē Maskavā principā spēlēju par velti, jo tur ir vislabākās ērģeles Krievijā. Ir tik debešķīga bauda tās spēlēt, ka ņemt naudu būtu grēks.

Ievērojamas Krievijas personības masveidā brauc uz baznīcām, klosteriem, mērcējas svētajā āliņģī. Jūs?

Tā ir mode, un tāpēc man nepatīk. Kad redzu Borisu Jeļcinu ar svecīti rokā, atceros, ka viņš strādāja Sverdlovskas rajona partijas komitejā un uz viņa sirdsapziņas ir nama uzspridzināšana, kurā nošāva cara ģimeni. Nespēju noticēt, ka ateists pēkšņi kļuvis dziļi ticīgs. Šausminoša ir atšķirība starp ļoti bagātajiem un nabagajiem. Tikko Itālijā Komes salā Milānas tuvumā pats redzēju, ka pusi no dārgajām villām pārpirkuši jaunie krievi. Viņi izklaidējas pasaulē dārgākajā kazino Montekarlo. Puse no Vācijā ražotā ekskluzīvo Maybach simta braukā Krievijā. Es? Pilsētā braucu ar taksi. Man ir neliela komfortabla villa Piemaskavā: mežs, itāļu elektriskās ērģeles, visu nakti dzied lakstīgalas. Dažreiz uzspēlēju kazino, bet tikai ārzemēs.

Pianists B.Berezovskis gan intervijās mēdz klaigāt par saviem zaudējumiem…

Jo tā viņš parāda, cik bagāts ir: vienā naktī paspēlētie 25 tūkstoši ir divu viņa koncertu honorāri! Viņš dzīvo ar apbrīnojamu vieglumu: tērējas, laimē, paspēlē… Nesen kopā koncertējām Maskavā, biļetes maksāja 100 dolāru un no ģērbtuves ar gandarījumu novēroju pūli, kurš netika izpārdotajā koncertā. Godīgi atzīstos!

***

Aleksandrs Kņazevs

- Dzimis Maskavā 1961.gada 26.aprīlī

- 1986.g. pabeidzis P.Čaikovska Maskavas konservatoriju čella klasē

- 1991. pabeidzis Ņižņijnovgorodas konservatoriju kā ērģelnieks

- Uzvaras: 1.vieta Nacionālajā konkursā Viļņā 1977.g.

Divreiz godalgots P.Čaikovska konkursā Maskavā: 1978. gadā 3.vieta, 1990.gadā 2.vieta; 2.vieta konkursā Florencē (Itālijā) 1979.g.

1.vieta kamermūzikas koncertā Trapāni, Itālijā 1987.g.

1.vieta Pretorijas UNISA konkursā 1992.g.

- Uzstājas gan kā solists, gan kamermūziķis

- Sadarbojas ar Pēterburgas Filharmonisko orķestri, Francijas Nacionālo orķestri, Bavārijas Radio orķestri, Gēteborgas simfonisko orķestri, Londonas Philharmonia u.c

- Ierakstījis 5 CD firmā Warner

- Maskavas konservatorijas profesors