Bohuslava Martinū (1890–1959) operas – viņš sacerējis deviņas – tiek iestudētas reti pat komponista dzimtajā Čehijā, pasaulē Martinū paliek Leoša Janāčeka ēnā. Žiljetu pats autors uzskatīja par savas daiļrades virsotni operas žanrā, tas bija viņa iemīļotākais darbs un ilgi meklētā autorstila, ko pats nodēvējis par jauno lirismu, kvintesence. Pirmizrāde notika 1938. gadā Prāgā. Pēc tam opera neskanēja 20 gadu. 1959. gadā – pusgadu pirms komponista nāves – Žiljeta tika uzvesta vācu valodā Vīsbādenē, un Martinū ar šo iestudējumu neesot bijis apmierināts.
Operā komponists mēģināja iedziļināties varoņu zemapziņas labirintos. Žiljeta tapusi franču valodā Parīzē, kur komponists grozījās gleznotāju un literātu sabiedrībā. Viņu stipri ietekmēja franču rakstnieka, dzejnieka un sirreālisma pamatlicēja Andrē Bretona idejas. Čehu skaņradi fascinēja dažādas psihoanalītiskas koncepcijas un sirreālas fantasmagorijas.
Par operas literāro pamatu viņš izmantojis Žorža Nevē lugu Žiljeta jeb Sapņu atslēga, pēc kuras vēlāk tika uzņemta režisora Marsela Karnē 1951. gada drāma ar Žerāru Filipu galvenajā lomā. Žiljeta ir poētiska fantāzija, kuras varonis Mišels – grāmatu pārdevējs no Parīzes – ir apmaldījies savos sapņos un nepiepildītajās vēlmēs. Beigās viņš pavisam zaudē saikni ar realitāti.
Saņurcītā tēlu pasaule
Žiljetas jauniestudējumu Berlīnē sagatavojuši maestro Daniels Barenboims un režisors Klauss Gūts. Šis ir viens no aizraujošākajiem sezonas jaunumiem Berlīnes Valsts operā: izrāde sagādā spilgtu muzikālo un teatrālo pārsteigumu. Žiljetas skaņu pasaulē satiekas slāvu un franču liriskās operas motīvi, kurus papildina džeza elementi un Parīzes ielu mūzikas (akordeons, mutes harmonikas) dejojošās, spraigās melodijas.
Klauss Gūts ir viens no izcilākajiem mūsdienu režisoriem, Berlīnes Valsts operas repertuārā jau labu laiku ir viņa šedevrs – Volfganga Amadeja Mocarta Dons Žuans, kura darbība risinās mežā, dons Žuans un Leporello ir draugi narkomāni, pārējie personāži arī cieš no dažādām atkarībām, bīstamākā no tām ir mīlestība. Nākamajā sezonā Berlīnes Valsts operas afišu papildinās vēl viens Klausa Gūta darbs – Riharda Štrausa episkā mistērija Sieviete bez ēnas.
Žiljetas varoņi Klausa Gūta iestudējumā apdzīvo klaustrofobisku kasti, kurā nav logu, bet ir daudz durvju un atvilktņu grīdā, griestos, sienās. Izeju no šīs trakās, slēgtās pasaules atrod visi, izņemot galveno varoni Mišelu. Savā sagrozītajā, saņurcītajā tēlu pasaulē, kurā viņu apciemo Renē Magrita un film noir iedvesmoti silueti, Mišels nu ir iemūrēts uz mūžu. Tas viss – cherchez la femme! – Žiljetas dēļ, kaut gan Mišels skaidri nezina, kas viņa tāda ir.
Vīrietis ir dezorientēts un psiholoģiski traumēts – viņam šķiet, ka reiz te, mazā piejūras pilsētā, viņš jau ir bijis un dzirdējis Žiljetas balsi. Sieviete uzreiz kļuvusi par viņa iekāres objektu un dzīves lielāko mīlestību. Visi, kurus Mišels satiek šajā pilsētiņā, ir zaudējuši atmiņu. Šie cilvēki – divi arābi, sievietes, kuras nepārtraukti strīdas, vīrietis hūtē, matroži, policijas komisārs un vairāki citi dīvaiņi – liek uzplaiksnīt Mišela atmiņām. Pēkšņi viņš dzird Žiljetas balsi un dziesmu, kura reiz viņu jau savaldzinājusi. Tie ir operas pirmā cēliena notikumi.
Eksaltētas fanes vienmēr klāt
Mišelu atveido meksikāņu tenors Rolando Viljasons, Žiljetu – čehu mecosoprāns Magdalēna Kožena. Izrādē Rolando Viljasons ne uz mirkli neatstāj skatuvi, un Klauss Gūts pilnībā izmanto viņa aktierisko un komisko potenciālu, kā arī ugunīgo temperamentu. Rolando Viljasons, kurš pats pēdējā laikā izpaužas operas režijā (iestudējis Bezdelīgu, Traviatu un Viva la mamma, plānos – Dons Paskvāle), spēlē lieliski, dažkārt šķiet – pat pārcenšas, it kā kompensējot savas vokālās nepilnības.
Pirms dažiem gadiem Rolando Viljasons piedzīvoja nopietnas problēmas ar balsi, un tām sekoja psiholoģiskas grūtības atgriezties uz skatuves, turklāt publika atceras par leģendāriem kļuvušos kaisles un vokālās meistarības uzlādētos koncertus un izrādes, kurus Rolando Viljasons pirms desmit gadiem sniedza kopā ar Annu Ņetrebko. Var just, ka pašlaik viņa dziedājumam trūkst stabilitātes un balss ātri nogurst. Rolando Viljasons dzied ar piepūli, ļoti cenšas, un viņam joprojām visur seko uzticīgas eksaltētas fanes – tā sauktās "viljasonistas", kuras sarīko ovācijas un pēc izrādes sagaida elku ar dāvaniņām un skūpstiem.
Magdalēnai Koženai arī nav viegli – ja esi Berlīnes filharmonijas orķestra galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja Saimona Retla sieva, pret tevi izturas ar aizspriedumiem. Operas iestudējumos čehu dziedātāja piedalās reti, viņa dod priekšroku koncertiem un pārējo laiku velta triju bērnu audzināšanai. Sers Saimons bija klāt Žiljetas pirmizrādē Berlīnes Valsts operā un aizkustinoši atbalstīja dzīvesbiedri. Viņa ir ideāla Žiljeta – ar maigu un spēcīgu balsi, noslēpumaina un valdzinoša, bet ne vulgāra.
Intīmā gastronomija mežā
Žiljeta parādās otrajā cēlienā, kurš flashback režīmā atklāj, kas noticis 24 stundas pirms visa tā, ko esam uzzinājuši pirmajā cēlienā. Mišelam ir sarunāts randiņš ar Žiljetu mežā. Pa ceļam Mišels satiek citus vīriešus, kuri tāpat kā viņš alkst šīs sievietes uzmanības, un personāžu, vārdā Vectēvs Jaunība, – viņš klientiem piedāvā iegādāties dažādus stāstus kā viņu pašu atmiņas. Beidzot notiek Mišela ilgi gaidītā tikšanās ar Žiljetu – viņi sarīko pikniku ar uzkodām un šampanieti (otrā cēliena mīlas rotaļas un burvestības pašam Bohuslavam Martinū esot paticis salīdzināt ar Sapni vasaras naktī).
Šo intīmi gastronomisko pasēdēšanu izjauc kārtējais tirgonis, kurš pārdod fotogrāfijas un citus krāmus kā cilvēku personiskās atmiņas un sapņus. Kad Mišels vēlas atklāt Žiljetai savas īstās atmiņas, viņa sāk par viņu smieties. Mišels eksplodē, atskan šāviens, un Žiljeta mirst. Mišels cer, ka tas nav viņš, kurš nogalinājis mīļoto. Viņš nesaprot, kas notiek. Tribunāla spriedums – Mišels tiks pakārts.
Šī ir pasaule, kurā nedarbojas loģikas un citi likumi, tāpēc Mišelam izdodas aizbēgt – cilvēkiem bez atmiņas viņš izstāsta kādas jaukas atmiņas. Viņi tāpat neko neatceras. Pēkšņi pār pašu Mišelu gāžas atmiņu vētra, un viņš atkal dzird Žiljetas balsi. Varonis nonāk Centrālajā sapņu komitejā, kurā visiem apmeklētājiem tiek solīta viņu vēlmju piepildīšana. Biroja klienti – ubags, dzelzceļa inženieris, cietumnieks – vēlas piedzīvot laimes mirkli ar Žiljetu.
Trešajā cēlienā skatuves melnumu pārklāj bieza miglas kārta – operas fināls ir skaists, fantastisks un traģisks. Tas atsauc atmiņā gan Žaka Ofenbaha Hofmaņa stāstus, gan Žila Masnē Verteru. Opera Žiljeta beidzas tajā pašā punktā, kurā tā sākās pirms trim stundām un desmit minūtēm. Vēlmju aplis ir bezgalīgs. Izejas nav.
Izrāde ir teatrāla un asprātīga, perfekti dizainēta un nospēlēta. Orķestris Daniela Barenboima vadībā skan brīnišķīgi. Ja jums patīk Alise Brīnumzemē un franču režisora Mišela Gondrī filmas (Gaišo atmiņu mūžīgais starojums, Sapņu zinātne, Lūdzu, attiniet, Dienu putas), opera Žiljeta ir jūsu uzmanības un laika vērta.
Sezona Berlīnes Valsts operā turpinās līdz 16. jūlijam. Vēl programmā – jaunā muzikālā teātra festivāls Infektion!, Riharda Vāgnera tetraloģija Nībelunga gredzens un Džuzepes Verdi Trubadūrs ar Annu Ņetrebko Leonoras lomā.