Keitija Mičela raksturo izrādi kā feministisku zinātniskās fantastikas trilleri. Šī režisore gan drāmas, gan mūzikas teātrī ir pazīstama ar savu kritisko skatījumu uz sociālo netaisnību un jebkāda veida diskrimināciju. Izmantojot mākslas instrumentus, viņa cīnās ar patriarhālās domāšanas sekām un dažādām mizogīnijas izpausmēm tajā materiālā, ko iestudē. Komponista Riharda Štrausa un libretista Hugo fon Hofmanstāla Sieviete bez ēnas ir darbs, par kuru Keitijai Mičelai ir daudz ko teikt.
Skats no operas Sieviete bez ēnas jauniestudējuma. Attēla centrā – soprāns Daniela Kēlere (imperatore) un tenors A. J. Glikerts (imperators). Foto – Rūta Valca
Operas varonei imperatorei (soprāns Daniela Kēlere), kura nāk no garu pasaules, ir jāiegūst ēna jeb iespēja dzemdēt bērnus. Pretējā gadījumā viņas tēvs – dievs Keikobads – pārvērtīs viņas vīru imperatoru (tenors A. J. Glikerts) par akmeni. Imperatores aukle (mecosoprāns Mihaela Šustere) mudina imperatori doties cilvēku pasaulē, lai no krāsotāja Baraka (baritons Jozefs Vāgners) sievas (soprāns Aušrine Stundīte) iegūtu ēnu, tādējādi nozogot viņai iespēju kļūt par māti.
Imperatoru pāris pārstāv augstāko sociālo slāni, savukārt Baraks ar sievu – daudz zemāku. Bērnu nav ne vienam, ne otram pārim. Keitijas Mičelas iestudējumā darbība rit skarbi reālistiskā pasaulē, kurā valda nabadzība un vardarbība. Skatītāji, aizturējuši elpu, seko līdzi psiholoģiskam kriminālstāstam par to, cik tālu būs gatava iet imperatore, lai iegūtu iespēju kļūt par māti un glābtu sava vīra dzīvību.
Mūsdienās šīs operas autoru paustās idejas par sievietēm un viņu sūtību daudziem šķiet novecojušas, problemātiskas vai pat atklāti naidīgas. "Mizogīnija, kas ir iesakņojusies visos Sievietes bez ēnas libreta aspektos, ir lielākais izaicinājums, ar ko nākas saskarties, iestudējot šo darbu. Piemēram, libretā bez jebkāda zinātniska pamata neauglībā tiek vainota tikai sieviete. Turklāt Baraka triju brāļu portretējumā ir saskatāma diskriminācija pret cilvēkiem ar fiziskiem, garīgiem un kognitīviem traucējumiem," uzskata Keitija Mičela. Izrādē viņa pastiprina spriedzes līmeni, pārveidojot operu no lēni plūstošas pasakas par strauju trilleri. Režisore cenšas līdzsvarot dzimumu lomas un parāda, ka par problēmām laulībā, ieskaitot neauglību, ir vienlīdz atbildīgas abas personas.
"Lai opera saglabātu aktualitāti, iestudējumā ir svarīgi modernizēt libreta garu. Šajā procesā nekas netiek zaudēts, tieši pretēji – tiek iegūts daudz vairāk," ir pārliecināta režisore. "Kad pārceļam operu no pagātnes tagadnē, mēs pārnesam ne tikai tās skaistās muzikālās lapas un zarus, bet arī indīgās mizogīnijas, rasisma un diskriminācijas saknes no laikmeta, kad opera ir sacerēta. Ja iestudējumā nepievērsīsimies šīm toksiskajām saknēm, mēs ne tikai ļausim saglabāties mizogīnijai, bet – vēl ļaunāk – arī aktīvi to uzturēsim," piebilst Keitija Mičela. "Režijas zīmējumā katru darbību uz skatuves es saistu ar operas muzikālo faktūru. Laba mūzika vienmēr ir atvērta dažādām emocionālām interpretācijām," viņa apgalvo.
Skats no operas Sieviete bez ēnas jauniestudējuma. Foto – Rūta Valca
Sievietes bez ēnas iestudējumā izcilu sniegumu demonstrē Nīderlandes filharmonijas orķestris. Maestro Marks Albrehts piedāvā iedvesmojošu, ļoti personalizētu un pārdomātu interpretāciju. Šajā monumentālajā partitūrā diriģents akcentē kamermūzikai raksturīgu maigumu, delikātas faktūras un krāsas, kā arī ļauj sadzirdēt gan Baha ietekmi, gan tā saukto Tristana akordu no Vāgnera operas Tristans un Izolde.
Opera Sieviete bez ēnas Amsterdamā skanēs 30. aprīlī, 3., 6. un 10. maijā.
Informācija: www.operaballet.nl