Līdzsvara noslēpums
Specifiskajā un komplicētajā darbā ar profesionālo pūtēju orķestri Mārtiņš Ozoliņš ir uzplaucis un kļuvis par spilgtu skatuves mākslinieku, kurš pie diriģenta pults lieliski komunicē gan ar orķestri, gan publiku. Kopā ar orķestra direktori Ilonu Breģi izdevies atrast līdzsvaru starp diriģenta un mūziķu profesionālo ambīciju īstenošanu un to, ko ikdienā piedāvāt publikai. "Mēs cenšamies šo robežu noturēt, lai viss, ko spēlējam, atbilstu mūsu profesionālajiem kritērijiem un lai tas būtu arī klausītājiem interesanti. Esam visdaudzšķautņainākais kolektīvs un piedāvājam ļoti atšķirīgas programmas dažādos stilos un žanros. Spēlējam Bahu, džezu, visjaunāko akadēmisko mūziku, piesaistām latviešu komponistus. Valsts svētkos novembrī atskaņosim jaunu Uģa Prauliņa opusu un kopspēlei ar Rīgas saksofonu kvartetu radīto Nika Gothama Step. Pivot. Stride. Velkam dienasgaismā arī sen nedzirdētus Raimonda Paula skaņdarbus. Tā kā esam Rīgas pilsētas kolektīvs, mums jāspēlē arī marši dažādos āra pasākumos - svētkos, gadadienās, atklāšanās. Tas ir mūsu tiešais pienākums. Koncertdzīvi plānojam atsevišķi un meklējam tam papildu finansējumu," M. Ozoliņš ieskicē orķestra radošo seju.
Diriģenta vērtējumā orķestra darbs sakārtots tā, lai varētu produktīvi strādāt. "Būtiska ir arī darba atmosfēra, cilvēciskais kontakts. Domāju, ka tieši tāpēc ir izdevies saglabāt orķestrī labākos mūziķus - tādus kā savu grupu līderus: saksofonistu Oskaru Petrauski un obojistu Martu Kristianu Kalniņu," stāsta diriģents, priecādamies, ka visas instrumentu grupas ir nokomplektētas. Ļoti laba šobrīd ir flautu grupa, jauni mūziķi papildinājuši mežradznieku rindas. "Mana prioritāte ir strādāt ar tiem cilvēkiem, kuri grib un jūt nepieciešamību strādāt. Ar tiem, kuri spēj to novērtēt."
Noturēt uz tramplīna
"Mūsu orķestra mūziķiem ir viszemākais atalgojums (salīdzinot ar pārējiem orķestriem Latvijā) un sava pozīcija vienmēr ir jāpierāda, jāaizstāv. Tas, ko varam, ir pretimnākšana mūsu darba plāna ietvaros, ļaujot mūsu mūziķiem spēlēt arī citur. Piemēram, operas izrādēs - lielajos Verdi, Pučīni, Šostakoviča operu projektos, stāsta M. Ozoliņš, kurš līdztekus orķestra Rīga mākslinieciskā vadītāja darbam arī pats strādā mūsu Operā. Patlaban viņa muzikālajā vadībā top Jura Karlsona jaunais balets Karlsons lido... Uzreiz pēc baleta pirmizrādes, kas notiks 10. oktobrī, diriģents dosies strādāt starptautiska koru konkursa žūrijā Itālijas pilsētā Riva del Garda. Oktobrī viņš pie Lietuvas Valsts simfoniskā orķestra pults diriģēs starptautiskā laikmetīgās mūzikas festivāla Gaida atklāšanas koncertu, savukārt Rīgā diriģēs Starptautiskā Jāzepa Vītola pianistu konkursa finālu ar mūsu Nacionālo simfonisko orķestri.
M. Ozoliņš apzinās realitāti, ka pūtēju orķestris ir ļoti laba platforma nākotnes karjerai simfoniskajos orķestros, kur atalgojums ir lielāks un pūtēju slodze mazāka. "Trompetēm, piemēram, viena pilna mūsu koncertprogramma ir simfoniskā orķestra divu koncertu slodze. Toties tas ir ļoti intensīvs treniņš, kas ļauj mūziķiem uzdzīt sportisko formu. Pie mums jāspēlē tik daudz, ka pēc tam citur salīdzinājumā ir atslodze. Tomēr nav tā, ka visi labie mūziķi aizietu prom. Es ar katru aprunājos un cenšos motivēt, it īpaši jaunos mūziķus. Mēs dodam uzticības kredītu. Piemēram, es gribu, lai viņš būtu mūsu orķestra koncertmeistars, un mums ir savstarpēja koleģiāla noruna, ka ļaujam viņam spēlēt arī citur, taču viņš būs lojāls un piedalīsies mūsu svarīgākajās programmās. Cenšamies sabalansēt atmosfēru orķestrī, darba intensitāti un atalgojumu," - iespēja tuvāk iepazīt pūtēju orķestra specifiku arī diriģentam pašam esot laba skola. Tikai žēl, ka pūtēju orķestra repertuāra piedāvājums ir daudz mazāks nekā simfoniķiem, - nav viegli atrast labu mūziku, kas gan attīstītu orķestri, gan ieintriģētu publiku. "Cīnāmies!"