FOTO: "Faith No More" koncerts "Sapņu fabrikā"

jūlijā bija viens no tādiem. Elegants muzikālais sniegums apvienojumā ar mūziķu harizmu radīja spēcīgu enerģijas lādiņu, aizraujot klātesošos neticamā muzikālā ceļojumā, kura laikā tika nojauktas visas starpžanru barjeras, ļaujot baudīt krāšņu šovu un izcilu mūziku.Īsti nav saprotams, kādi bija apsvērumi, izvēloties Kid 606 kā iesildītāju — elektroniskās mūzikas guru, lai arī ar absolūti kvalitatīvu izpildījumu, tomēr neradīja ne mazākās asociācijas ar vakara varoņiem, kā rezultātā lielākā daļa sanākušo uzturējās ārpus kluba. Taču brīdī, kad vien bija atlikušas dažas minūtes līdz “Faith No More” uznācienam, “Sapņu fabrika” bija piepildīta. Neraksturīgi “FBI” organizētajiem koncertiem, tomēr mākslinieki kavējās, liekot pūlim arvien skaļāk un skaļāk izkliegt viņu vārdu.Un tad nodzisa gaisma, un sarkano drapēriju vidū parādījās viņi – tērpti uzvalkos ar piespraustām puķēm, ironisku smaidiņu sejā, Rodijs Botums ar vīna glāzi rokā. Tumsā sāka skanēt veca, sentimentāla balāde. Reunited. Un tad – gaismas stars, un, ovāciju sagaidīts, ierodas Maiks Patons.  Bēšā uzvalkā, puķu pušķis pie krūtīm, uz acīm tonētas brillītes (kolēģe, ieraugot fotogrāfijas, noelsās – tas taču Leonardo di Kaprio!), balstoties uz spieķa (nē, nekas viņam nebija noticis, vien šova elements konkrētās dziesmas laikā), Patons savulaik nodrillētajai un banālajai melodijai iedeva pilnīgi jaunu skanējumu, un, kad kā otrais vokāls iedziedājās Botums, škita, ka šī dziesma nekad nedrīkstētu izskanēt savādāk. Taču liriskais iespaids un rāmums gaisa jau līdz ar dziesmas pēdējām taktīm. "From Out Of Nowhere" skarbie akordi norādīja vakara īsto toni, Patona spieķis nomainīts pret megafonu, un publika gatava sekot mazākajam viņa pirksta mājienam (šī ir arī tā reize, kad gribētos teikt pašus labākos vārdus sanākušajiem – tik enerģisku, atsaucīgu un līdzi dziedāt gribošu publiku Rīgā nenākas novērot īpaši bieži). Tālākā koncerta gaita raksturojama vien kā jandāliņš, kuru prasmīgi kontrolēja elegantais, tajā pašā laikā mežonīgais Patons. Likšana dziedāt līdzi, kad tas neizdodas, nobrēkties “You suck!”. Eleganta defilēšana pa bāra leti dziesmas “Easy”,  lielākā “Faith No More” hita laikā, pie viena, neskatoties uz bārmeņu protestiem, iejaucot sev un apkārtējiem pa dzērienam. Apsveikums Botumam dzimšanas dienā, kad pilnīgi visi klātesošie ar dziļu pārliecību dzied “Happy Birthday to You”. Huligāniska ālēšanās ar citu mākslinieku dziesmu kaverversijām, to skaitā Lady Gaga “Poker Face” un Vangelis slaveno opusu filmai par Kolumbu. Un visam pāri mefistofeliskais Patons, pārliecinot, ka cilvēka balsij nav robežu. Tāpat kā mūzikai, kuru nevar un nedrīkst ierobežot viena muzikālā žanra robežās. Definēt “Faith No More” muzikālo stilu vienā vārdā? Neiespējami!